![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
06:20
Dabūju atpakaļ riteni no apkopes, pa vidam bija visādi cīpari bet atrisinājās ļoti gludā un patīkamā veidā. Brālītis to nopirka pirms 10 gadiem, tagad ar to braucu es un tā ir laba sajūta. Parasti laikam brāļi priecājas, ka tiem pieder kautkas no citu brāļu mantām, es pieņemu. Kamēr cilvēces progresīvā daļa pārgājusi uz minimālistiskām konstrukcijām, braukšanai pa pilsētu es ārkārtīgi apmierināts ar šo te pašu; iespējams, daļēji tāpēc ka šis man ir pirmais post-USSR velosipēds - agrāk likās, kur tad es tā braukāšu, bija mašīna utt.
Izstaigāju un pēc tam arī izbraukāju gabalu starp Imantas pārvadu un Kalnciema tiltu. Nekad agrāk nebiju ievērojis, ka tā vieta ir tik sena un skaista. Pat vecākās padlaiku daudzstāvu mājas tur šķiet iedzīvojušās - ne pārāk augstas, ar apzaļumotiem un kas pats interesantākais - vietām arī norobežotiem pagalmiem. Iedomājieties - teiksim, 10 vakarā pagalms tiek aizslēgts, vēlīnie mājāsnācēji atver vārtiņus ar savu atslēgu, bet gadījuma rakstura uz-soliņiem-alus-pļumpētāji parausta rokturi un saka, labi, neiesim jau bikses plēst (pa žoga augšmalu novilkta dzeloņstieple). Tas ir ārkārtīgi būtisks moments, manuprāt to var izdarīt tikai indivīdi ar attīstītu kolektīvo apziņu, XXI gs. cilvēki. Ja kāds var pastāstīt sīkāk par šī rajona īpatnībām, būšu ļoti pateicīgs.
Teiksim, Imantā cilvēki nespēj vienoties ne par ko, un neliksies zinis par savu kopīpašumu, pat ja to kāds nesīs prom ar visu zemesgrāmatu. Iespējams, jo vairāk stāvu/dzīvokļu, jo mazāka spēja apzināties sevi un apkārtējos, nerunājot par sadarbību? Tad mani interesē, kā sevi apzinās daudzstāvu torņu iedzīvotāji - tomēr, ja esi pie kv.metriem ticis nevis ar privatizācijas, bet mazas bagātības palīdzību, tam arī būtu jāietekmē atbildības sajūta? Jebšu tomēr sajūta "mūsu te ir tik daudz par daudz" darbojas arī tur?
Pēc tam līkumu līkumiem aizbraukājos līdz Nometņu ielai un atklāju www.ciemakukulis.lv - lai gan esmu to redzējis, braucot garām, tomēr nekad nebiju ievērojis, kur nu vēl iegājis. Patiesībā tā nav nedz nomales mulenrūža, nedz iekonservējies salūns ar melna stikla astoņstūrainām krūzītēm no 90to sākuma, bet par laimi, nav arī pārsmalcināta kūkotava. Kāds tur varbūt saskatīs smalki izrēķinātu shēmu, bet man patika padzert tēju pie galdiņa ar tamborētu sedziņu un pašķirstīt grāmatu no plaukta, un tas ka tualetē durvis ir no krāsota koka ar parastu krampīti, nevis no laminēta kartona ar drošības slēdzi, kura lietošana vēl jāaptver.
Vispār staigāšana un velosipēds dod pavisam citu perspektīvas izjūtu, salīdzinot ar braukšanu mašīnā. Tas ir kā 100mm objektīvs pret 28mm, sajūtu ziņā, kautgan varbūt precīzāk būtu teikt - tie paši 28mm kas lietoti ar apjēgu, vienlaicīgi paturot galveno priekšplānā un saglabājot kontekstu fonā, pret pavirši lietotiem 28mm kas cenšas ietvert kadrā pēc iespējas vairāk un tādejādi viss ir fonā, sīks un tāls, bez jebkāda izteikta priekšplāna. Tā ir apbrīnojama sajūta, ka pēkšņi parādās iespēja mājas, cilvēkus un visu apkārtni ieraudzīt tieši, nevis caur stiklu un intereses gadījumā apstāties vai palēnināt gaitu, nevis brāzties garām jo nav nekādas citas iespējas. Man bērnībā sanāca daudz staigāt un braukt ar riteni - t.sk. pavasaros un rudeņos, kad vietējais ceļš kļuva neizbraucams, sanāca 3km līdz dzelzceļa stacijai no rīta un tikpat vakarā. Pa ceļam visu ko varēja redzēt un izdomāt, vēlāk pilsētā, ieradumu un dzīvesveida iespaidā, tas viss paslēpās. Pēdējo gadu bildēšana, lai arī neesmu ticis līdz izstādei, tomēr palīdz uzturēt vērošanas instinktu un spēju iepauzēt. Varbūt pie vainas arī pavasaris, kas iepriekš ir izsūcis visus spēkus, līdzīgi kā dažiem citiem kas to ievērojuši, bet pēdējos gadus, īpaši šogad ir pavisam savādāk - spēka pārpārēm, viss vibrē un nav grūti uzsākt ko jaunu vai kārtīgāk piesēst pie rutīnas darbiem.