![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
20:39
Ir cilvēki, kas ieraugot raudošu bērnu, ņemas to mierināt - nu, neraudi, nevajag raudāt! Pasmaidi, draudziņ! utt. Ir pat tādi, kas nesaprotot ka cilvēkam var gribēties raudāt, visiem spēkiem cenšas iepriecināt(?) un sasmīdināt - taisa pretīgu "kili-kili", šķobās, gorās un teju vai staigā uz rokām. Itkā nevarētu vienkārši būt blakus un uzklausīt. Ja kādam vajadzēs padomu, esiet droši - gan jau pavaicās. Acīmredzot, uzklausīt ir grūtāk nekā paust savu attieksmi pret raudāšanu.
Ak jā, krieviem ir populārs presinga paņēmiens "tūlīt atnāks onkulis un paņems tevi līdzi". Reiz kāda māte šādi biedēja savu miesīgo bērnu, skatoties uz mani kā vistuvāk esošo. Es pateicu, ka vedu sev līdzi mammas, nevis bērnus - bet viņa joku nenovērtēja.