![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
12:11
Gāju ārā no piemājas rimi, kuram ziemā durvis paveras vien nelielā spraugā un pretī nāca večiņa, teju vilkdama kājas. Aiz tās soļoja sievišķis, kas ar roku apturēs auļojošu kumeļu un ģimeni iznesīs no degošas mājas, tāda lūk brašule. Nepacietīgi mīņādamās aiz večiņas, viņa vaikstījās, sak, nu vai tad nevar ātrāk.
Uz kalna divas mātes, ik pa brīdim pamācot mazos bērnus kā jākāpj augšā un jābrauc lejā, šķetināja mūžseno sieviešu stāstu. Viena atzinās - vakar esot izcepusi maizi un uzreiz aprijusi pusi kukuļa, kas vēderā nogūlies kā dzirnakmens. Pēc tam esot dzērusi vārītu ūdeni ar citrona sulu.
Jaunais kaimiņš atņēma sveicienu, nebija kur likties. Lasīju, ka cilvēka biolauka diametrs esot apmēram 18 metri; kā mēs tajos būros sadzīvojam ar sakrustotiem biolaukiem. Var pat saprast cilvēkus, kas ieķīlā dvēseli lai varētu dzīvot paši savā mājā, pat ja no vienas puses ir lopkautuve un no otras puses uzbūvē šoseju.