![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
12:01
Uz pamatskolas beigām mamma man uzdāvināja braucienu uz Ļeņingradu, braukšana bija ar kautkādu citu klasi no citas skolas. Tur notika vairākas nozīmīgas lietas.
Vēlreiz apstiprinājās, ka lielā pūlī vienmēr atrodas cilvēki, ar kuriem uzreiz izveidojas kontakts, empātija utt. Mēs tur nolasījāmies vairāki džeki, kas bariņā blenza uz ziemeļu galvaspilsētas meitenēm, fantazēja un vienkārši lielījās.
Man jau vilcienā iepatikās kāda mūsu grupas jauniete, kurai vēlāk lūdzu piešūt kreklam pogu (puikas, tas nav labākais iepazīšanās veids, atcerieties). Tā kā jauniete bija mazliet vecāka par mums, skolēniem, tad viņa pogu pāradresēja savai jaunākajai mana vecuma māsai, diemžēl māsa neinteresēja mani. Tāds lūk trīsstūrains ablomčiks, bet ar gaišām atmiņām par pašām jūtām, nevis kas bija vai nē.
Un visbeidzot, es ieguvu imunitāti pret pilīm un grupu braucieniem visam turpmākajam mūžam, ļoti laba pieredze. Tagad nonākot svešā valstī, es ļoti labprāt pastaigājos pa ielām, apmeklēju dārzus, tirgus vai pat lasu/skatos televizoru, bet ir ļoti grūti, pat neiespējami mani pierunāt uz pilīm un vairumu muzeju. Arodskolas brauciens uz Čehoslovākiju ar tās daudzskaitlīgajām pilīm noformēja šos ieradumus pilnībā. Tagad plānoju ar meitu aiziet uz Medicīnas muzeju, nez vai tur joprojām ir stends kurā amputē kāju ar galdnieka zāģi.