Kā jau minēju, apgādājos ar N+1 velo - šis ir singls uz cīsiņriepām. Jā, 90to gadu cilvēki (un ļoti bieži arī viņu bērni) joprojām pa pilsētas asfaltu brauc ar kalnu riteņiem - tie bija pirmie normālie velo, ko postpadomju telpā sāka tirgot un tā nu cilvēki pierada pie tiem. Sak, tik varens rāmis, tik biezas riepas - tam ir jābūt izturīgam! Man arī ir bijis pilsētas kalnu velo, es neesmu bijis apskaidrots no sākta gala. Tātad, šis no skata vārīgais velo ar maza diametra caurulēm (salīdzinot ar kalnieti) nezinātāju piemuļķo gana viegli, un tas nesalūst zem manis un salīdzinot ar uz-darbu-braucamo riteni, lido kā raķete man teju neminoties.
Nopirku es to jau kādu brīdi atpakaļ - kad uzzināju par tēvu. Ziemu neskāros tam klāt, tagad kad cenšos palīdzēt mammai - saņēmos un nolēmu, ka vajag ko pozitīvu un atvēru kasti. Ja man vajadzētu runāt līdzībās, es teiktu ka tā ir pirmās nakts sajūta. Pārgriezt skotču, izņemt skavas. Pavērt vāku - tas tur ir, nāc nu laukā. Pārkniebt savilcējus, te rāmis, te priekšējais rats, te sēdeklis, te stūre. Papīra līmlentu, kas savelk porolona aizsargiepakojumu, varētu pārgriezt - bet atknibināt ir teju baudkāri. Burtiski kņud vēderā, redzot kā atklājas rāmja detaļas, kā izskatās krāsa dabiskajā gaismā. Labi, lai vēl daļa paliek - ielikšu priekšējo ratu. Tas iesēžas stingri un nepārprotami, pievelku uzgriežņus. Iepumpēju riepās gaisu, daļēji - tikai 2 atmosfēras. Nemocīšu pasauli ar atstāstu, bet es pamazām liku to kopā visu dienu, ik pa brīdim pārtraucoties citiem darbiem. Aizsargus no rāmja lielā trīsstūra noņēmu tikai nākamajā dienā. Un tad arī piepumpēju riepas līdz darba spiedienam, divos piegājienos. Vispār velo no kastes man ir pirmo reizi mūžā, bērnībā tas bija jau salikts veikalā, pēc tam jaunie bija bērnam un arī jau salikti veikalā. Velo no kastes ir īpaša bauda, un pat ja veikalā tas arī ir jauns, no kastes tas ir neviena cita neaiztikts, neizmēģināts. Nav sīko skrambiņu, kas gadās, veikalā saskaroties ar citiem velo, nokrītot bez atbalsta vai - sliktākais gadījums - mehāniķim steigā samontējot, jo viņam maksā par gabaliem.
Es apzinos, cik nožēlojami tas izklausās, bet es pat nekautrējos. Pusmūža cilvēki pat bez eksistenciālām krīzēm ir pelnījuši pa kādam prieciņam, vai ne. Un šis prieciņš ir visnotaļ nekaitīgs - pasildīju ekonomiku, nesamaitāju neviena cilvēka dzīvi un lieku reizi iziešu svaigā gaisā. Tā nu es pagaidām braukāju turpat ap māju, pa klusām ieliņām - pārsvarā pierodu pie vadāmības (kas ļoti atšķiras no visiem mūsu pārējiem velo), pie riepām (kuras, starp citu, ir jāpumpē pirms katras braukšanas - lielais spiediens un mazais apjoms ir iemesls, kāpēc spiediena zudumus jūt jau nākamajā dienā - atšķirībā no kalnu riteņa, kam to nejūt vairākas dienas, pat nedēļu), griežu riņķus - uz vienu pusi, uz otri, astotniekus, mazāka diametra, lielāka. Pirmo reizi jau pieskāros ar pedāli zemei - centrs nav augstais, bet īsie klaņi. Tāda riņķošana ļoti nomierina un atslābina, atceros savulaik lasījis par lāčiem, kas stāvot pakaļkājās, šūpojoties no sāna uz sānu lai atslābinātos pēc konfliktiem. Stunda paiet nemanot, šādi atslābinoties. Patīk sajūta, ka beidzot man ir pacietība iepazīt velo, nesteigties ar robežu sasniegšanu, ir laba sajūta ka visu daru pareizi. Relatīvi nesenā kraša mācība? Tad jau ar mani nav tik traki, cerams. Katrā drāmā ir daļa komēdijas un fabulas, ja prātīgi skatās.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |