Nupat ir gads un mazliet vēl, kopš braucu uz 28" ratiem. Esmu jau apradis ar to, ka jāsēž augstu kā tenisa tiesnesim un ka pagriezienos kāja ķeras ratā. Šķiet, ka bērnībā lielajiem velo arī bija 28, bet tiem bija gari rāmji un dakša uz priekšu, tāpēc - cik atminos - nebija arī šo nianšu. Par šī izmēra īpatnībām un nebūšanām raksta Rodriguez (jā, iedomājieties, ka varat ne tikai aiziet pie drēbnieka Laimoņa pašūt uzvalku, bet arī pasūtīt velo ar tieši priekš sevis pielāgotiem cauruļu izmēriem). Lai nu kā, gads ir laiks, pēc kura pierod pie cita rāmja, ratiem, pārnesumiem un sazin kā vēl.
Un tad es izdarīju to, ko veloderasti (vainojiet kautski!) dēvē par N+1, nopirku vēl vienu velo. Tas ir brīvdienu emtēbē, circa 1996.g. tērauda rāmis uz 26" ratiem, ar quill stem (nezinu, kā tas ir latviski) un kanti bremzēm. Vīrs labākajos gados, vecāks par manu iepriekšējo alumīnija kalnieti un agrāk man tādi likās baigā vēsture (ok, ir jau arī, but so am i). Tiklīdz uzsēdos, sajutos kā mājās, kā griežot rupjmaizi, kā dzerot ūdeni. TĀ sajūta, kad darbojas ķermeņa atmiņa! Tas ir mans papildinājums, nevis kaut kas zem manis, nevis es uz tā. Kājas ratā neķeras. Tā ir tik laba sajūta, pat ja braukšu ar to ne tik bieži, kā gribētos. Tagad mazliet sačubinu un gaidīšu pirmo zaļumu, jo galvenā doma ir nevis jāties pa dubļu jūru par katru cenu, bet baudīt dabas svaigumu uz bijušās dzelceļa līnijas. Mazliet dīvaina sajūta, iedomāties ka kādreiz esmu tur braucis ar vilcienu un tagad atgriezties tur, izjust pavasara gaisu, sauli un krāsas - tieši tā atceros braukšanu vilcienā, kad pavasarī jau bija gana silts, lai atvērtu teju visus logus vagonā. Tehniski tas ir vienkāršs maršruts un kalnu velo tur nav vajadzīgs, bet tas būtu dubultrandiņš.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |