Skatoties sižetu par visa dabiskā piekritēju ar lakotiem nagiem un krekliņā, kura krāsošana ir prasījusi Bangladešas bērnu dzīvības, iedomājos - mēs taču varētu eksportēt vietējos avota ūdens cienītājus. Tie ir tie cilvēki, kuri ar kannām brauc smelt no jebkura trubas gala ceļmalā vai ar koka sētiņu apjoztā grāvmalā. Amērikas rietumos nupat esot kļuvis modīgi dzert notekūdeņus, mazāk apsviedīgie varot izlīdzēties ar lietusūdens baudīšanu. Nuja, mums ir ūdens meklētāji un Amērikā ar to lietu varot uzsākt itin brangu rūpalu. Ja pašam muļķot cilvēkus šķiet nepieņemami, var taču izlīdzēties ar ūdens ekspertu eksportu?
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |