Nu tad esam nodzīvojušies līdz ziemai, kad ar velo var komūtēt līz pat JG, es domāju, pat tādi veloņergas kā es. Šajā vietā laikam nāktos paskaidrot, ka velo ir viena no manām traumām (daudzajām!), kas dīvainā kārtā savienojoties ar citām, ir liegusi man braukt sliktā laikā. Bērnībā mans pirmais divritenis pamatā kalpoja, lai aizmītos līdz šosejai, kad rudens un pavasarā šļuras laikā autobuss nekursēja pa vietējo grants ceļu. Vēlāk, jau kolhozā, velo bija tikpat utilitāra padarīšana - laukos bez tā nekur nevarēja tikt - ganības, rāceņu lauks un siena pļava, kā likums, atrodas krietna stiepiena attālumā un iet kājām nevienam nebija nedz laika, nedz spēka. Turklāt, piestiprinātu pie vīriešnieka bomīša, varēja pārvadāt gan kapli, gan dakšas vai lāpstu. Pat izkapti. Vai vilkt ķerru. Visa mana bērnības pieredze ar velo ir grants ceļi, lietus un dubļi, kuru ietekme uz daudzu apjūsmoto padomju tehniku bija diezgan graujoša - nemitīgi eļļoju rumbas, pievilku uzgriežņus, un taisnoju ratus (āre, agrāk rats bija ritenis, bet tikpat labi tas nozīmēja arī visu vellapēdu). No kādiem sūdiem gan tolaik ražoja ķīlīšus, kas spēcīgāk uzminoties deformējās un klaņi (toreiz - pedāļi) sāka vaļīgi ļurkāties, es tos pirku kā košļenes. Smagais rāmis, ja paveicās, bija daudzmaz taisns, ādas sēdeklī bija caurumiņi un tā šitā padarīšana ripoja uz priekšu.
Kaimiņu džekam vienu laiku bija tūrists (pirms javas, ar kuru viņš maucās un salauza visu, ko nu tādos gadījumos lauž), neprātīgi feins velo, bet kur tu ar tādu brauksi un koplietošanai tas arī nederēja. Jau vēlāk pusaudzītim iemetināju rumbu no lielā ar visu zobratu, ieliku garāku sēdekļa stuti un apgriezu stūri otrādi un uz leju - sanāca aizkustinošs pseidošosejnieks, ar kuru arī veicu savu vienīgo garo braucienu. Pēc tam studiju laikos esmu braukājis Rīgā ziemas laikā, un pēc tam īsti vairs nē. Atceros velo kā padarīšanu, kas nemitīgi atskrūvējas, izjūk vai ļurkājas. Pēdējos gados pa vasaru labā laikā pabraucu pa Rīgu ar vecu kalnu riteni, kas brālim aizbraucot, bija kļuvis par zirgu bez jātnieka. Tolaik modē bija mtb, nezinu, vai tas bija globāli vai cilvēki gribēja lietas ar rezervi, bet tā nu 90to beigās brauca, ja neko nejaucu. Kautkādu emocionālu un neracionālu apsvērumu dēļ neesmu ar šo riteni braucis ikdienā, itkā gaidot atgriežamies īpašnieku un neapzināti baidoties no izšķīstošajiem gultņiem. Šīgada garais rudens mani iedrošināja un izrādās, ka bērnības pieredze nav īsti pārnesama uz mūsdienu velo (ok, faktiski jau modernā vintāža), kuriem rumbas ir blīvētas, bet vakaros var ieslēgt savu gaismu, kas spīd tālāk par priekšējo ratu. Izrādās, ka bišku piedomājot par braukšanu, tā šmuce nav tik milzīga un ja nav akurāt bieza sniega šļura vai ledus, braukt var gandrīz kā vasarā, tik jādomā kā ģērbties lai nesaltu un nesvīstu. Un vēl izrādās, ka jotubā var uzzināt ne tikai kā pārregulēt spiedienu espreso dampim (jē, es samazināju no 11 uz 9 bāriem un tas bija tā vērts!), bet arī kā tīrīt ķēdi (bērnībā tur tikai uzgāza eļļu vai pat iezieda ar solidolu!), kaseti un vispār daudzko, kas var noderēt riteņa īpašniekam.
OK, es atzīšos ka sava loma ir arī biļetes cenai. Samaksāt 1.15 par 30-40min braukšanu ir viena lieta, un cita, ja brauc kājām ejamu attālumu (vai needaudz lielāku), kam tomēr vajag diezgan laika un brīvas rokas. Jā, velo arī prasa laiku un arī naudu, bet brauc, kad gribi un kur gribi, bet uzturēt auto pāris īsiem pilsētas braucieniem nedēļā neļauj iekšējais abinieks, var pat izdomāt teoriju par to, ka ir muļķīgi braukt ar auto vienam pašam attālumus stundas gājiena attālumā. Jā, tas ir viss ir subjektīvi un es negribētu šeit nekādas politikas, aprobežojoties ar sajūtu, ka mīšanās no rīta uzmundrina labāk par tēju vai kafiju un vakarā nomierina labāk par jogas klasēm. No rīta aizbraucot uz baseinu ar sabiedrisko, ir grūti uzņemt tempu un sajūta, kā pelbiksēs ar vīlēm uz āru.
Tad es sāku domāt - kāpēc, pie joda, es minu smago mtb un braucu kā ar trīsriteni? Kam ir domātas šīs platās riepas un dakša ar amortizatoru? Šis ritenis nesūdzas par sīkiem ceļa nelīdzenumiem, nav jāuztraucas par katru neprecīzo ceļa un ietves salaidumu. Jā, es zinu ka ceļš nav vieta trakulībām - ir apkārtējo un pašu drošība, un ir atšķirība starp iesācēju brīvdabas pastaigu un labu daunhilla velo, bet es jau arī negrasos ne uz ko ekstrēmu, tikai secinu ka nav pamata braukt līdz nobrauktuvei un atgriezties dažus metrus, ja var nobraukt no ietves uz ielas turpat, vai otrādi. Šī manta nav ražota padomju ekonomikā un man patīk doma, ka lietas tiek lietotas un koptas. Jā, tā ir cita mana vājība - ar pilnīgi jaunām lietām man ir grūti, vajag adaptācijas periodu, kad vai nu pierodu vai kas saskrāpējas un lieta nu vairs nav jauna. Kā Susuriņam ar biksēm. Atceros lasījis kāda pieredzi Japānā, pērkot nazi - pirms ietīšanas pārdevējs ar citu nazi iecirtis robu asmeņa augšpusē un laimīgi smaidot, paziņojis ka nu nazis esot gatavs lietošanai. Šis nazis arī ir gatavs, domāju, ka ir pēdējais laiks, pirms tam vairs nevarēs nopirkt rezerves daļas. Domāju, pavasarī man vajadzētu sākt braukt ārpus pilsētas, šosejas gan lai paliek laikiem, kad visi brauks ar elektroauto - lai arī tad būs dilstošo riepu gumija gaisā, bet vismaz bez izpūtēju smakas. Bet varbūt es demonizēju to, ko nezinu - mans šosejas gargabals bija 90to sākumā, kad mašīnu bija stipri maz un naudas degvielai arī, vai pat degvielas principā. Savā ziņā mūsdienās ir grūtāk izvēlēties braucamo un atrast laiku braukšanai, bet tas jau ir citas sarunas vērts.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |