Ar olimpiādi es pagaidām redzu dažas problēmas - sportisti pārstāv valsti un otrs, tās ir valstu komandas.
Ja sportists pārstāvētu tikai sevi, nebūtu karogos ietīto uzvarētāju un visas no tā izrietošās šļuras par tūristiem un 40. vietu.
Valstu komandas ir viens no iemesliem, kas rada dopinga rīšanas shēmas un nostāda izvēles priekšā - vai nu spēlē pēc onkuļu ustādītiem noteikumiem, vai ej strādāt par fizkultūras skolotāju.
Jo, patiesi, sanāk dīvaini - hartas pamatprincipos vispār nav pieminētas ne valstis, ne nācijas - tikai "...covers the five continents. It reaches its peak with the bringing together of the world’s athletes at the great sports festival, the Olympic Games....". Man tiešām liekas, ka pareizāk būtu, ja startētu nevis valstu pārstāvji, bet sportisti, kas savā sporta veidā ir kvalificējušies. Ir normatīvi, izpildi-piedalies, nevari-skaties tv.
The goal of Olympism is to place sport at the service of the harmonious development of humankind, with a view to promoting a peaceful society concerned with the preservation of human dignity - šeit arī nav nekas nedz par valstīm, nedz nācijām. Problēma ir atlases un finansēšanas veidos, tas arī viss. Jo mūsdienu sports ir kļuvis tik sarežģīts, ka nepietiek ar paskriešanu brīvā brīdī, vai pāris mēnešiem treniņu pirms olimpiādes. Jāatgādina, ka sarežģīts tas kļuva nevis pats no sevis, bet daļēji tāpēc, ka laika gaitā notika atteikšanās no amatieru sporta kā dalības kritērija. Bet te atkal nav saprotams - ja problēma būtu tikai nauda, nu taču atļaujiet sponsoriem likt savu logo uz peldcepurēm un nosaukumu uz zirgu sāniem. Acīmredzot, gribot labu - iesaistīt visas planētas iedzīvotājus, tika nolemts par dalībnieku kvotām, lai tikai piedalās visi. Praksē mēs redzam - ir favorīti un tie, kas piedalās tikai pirmajos atlases posmos. Saprotams, ka izeja nav arī paredzēt kvotas finālos un pasargdies, paredzēt noteiktu skaitu medaļu vāji sagatavotajām valstīm - līdz tik lielam marasmam nav nolaidusies pat SOK.
Apkopojot - valstij ar lielu iedzīvotāju daudzumu un daudz naudas olimpiāde ir iespēja apliecināties, pārējiem nākas elpot putekļus un ņammāt dopingu vai pārpirkt citu valstu sportistus, kuri netiek izlasē. Ir, ir negaidītas kombinācijas, kad favorīti izkrīt un paveras ceļš sekotājiem, bet kopumā laikam tomēr skaitļi ir nepielūdzami. Ir jāpieņem vienkāršs fakts - mūsdienu olimpiādē mazai un trūcīgai valstij ir daudz, daudz grūtāk cīnīties par pirmajām vietām un nav nekā pazemojoša faktā, ka tai nav nevienas zelta vai pat bronzas medaļas. Ja būtu - okei, ļoti patīkami, bet ja nav - tās taču ir tikai sacensības, svētki, festivāls. Kā teica peldēšanas komentētājs - Singapūras zelta medaļnieks no valsts saņemšot vairāk, kā Felpss par visām savām medaļām kopā. Jā, Felpss tirgo un tirgos savu tēlu, burtus uz inventāra, vēl kautko - bet tā jau ir pilnīgi cita tēma. Izklausās pareizi - valsts ļauj Felpsam pelnīt pašam, bet negrasās maksāt par prestižu tv ekrānos. Par sporta uzvarām lai maksā fani un skatītāji, un kopumā tas ir pareizi. Olimpiešu un pārējo čempionu misija ir uzturēt sporta, nevis valstu tēlu. Lai sports būtu populārs masās, lai cilvēki tiektos ikdienā daudzmaz regulāri pasportot, lai sports būtu parasta lieta, nevis dīvaiņu hobijs. UPD: singapūrietis Shooling pirms 8 gadiem esot nobildējies ar savu elku, un tagad Rio viņš to nopeldēja 100m delfīnā (aka tauriņstilā). Tas taču ir lieliski, tā tam ir jādarbojas.
Ja mazas valsts olimpieši iedvesmo mazas valsts iedzīvotājus, īpaši - jauniešus, sportot, tad viņu misija ir godam paveikta un paldies viņiem par to.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |