Veloderasta piezīmes, atkārtojumi un garlaicība. Nu labi, tāda puskoka lēcēja piezīmes - ne es ikdienā braucu 25km uz darbu un atpakaļ, ne es piedalos velomaratonos. Bet tomēr. Šogad pa īstam jūt pedāļminēju skaita palielināšanos. Viņi ir visur. Viņu ir tik daudz, ka viņiem daļa enerģijas no mīšanās būtu jānovirza apkārtnes vērošanai, situācijas novērtēšanai un braukšanas ieradumu izmainīšanai. Lai nākotnē pētniekiem nebūtu jālauza galvas ar jautājumu - kāpēc minēju skaits tik optimistiski palielinājās un tad strauji samazinājās, un klimatiskie apstākļi nebūs gana krasi mainījušies lai veloderasti būtu izsaluši kā dinozauri.
Bez jaukajiem un saprātīgajiem minējiem starp mums ir arī tādi, kuri mīl pa šauru ietvi braukt pretī blakus viens otram. Reizēm nākas zvanīt, lai izrautu tos no aizrautīgas sarunas un empātiskas vēršanās sarunas biedra acīs. Starp mums runājot, vajadzētu izdarīt pakalpojumu un uzšaut pa ķiveri, lai cilvēks pamostas un nepaskrien zem auto, kas viņu gaida kvartālu tālāk. Bet man pietiek, ja akurāt nebrauc man virsū. Meitai šovasar viens uztesās, par laimi, ātrums nebija liels. Skolēnu grupa brauca pa veloceliņu un viens no vidus izdomāja nokļūt kolonnas priekšgalā un izgrieza pretī faktiski bez manevra iespējām, vismaz viņiem abiem tādas vairs nebija. Odziņa ir tajā, ka grupas vadītājs sāka aurot ka kolonnai ir priekšroka, kas mani sekunžu laikā nokaitēja līdz baltkvēlei un nācās atbildēt viņam saprotamā leksikā. Meitai sasitums, kas pamazām pārgāja. Skrējējam, kas mācās spēlēt vijoli, roku salāpīja.
Acīmredzot, ir tāds mīts, ka auto ir jāsprādzējas, bet ar riteni var braukt vienalga kā, jo tas jau tāds nieks vien ir - ātruma, salīdzinot ar auto, nav un praktiski var braukt bez tiesībām, nu nepārbauda neviens un par pārkāpumiem neķer un nesoda (vismaz reidu nav). Ja divi cilvēki ieminas līdz nieka 15km/st un saliekas frontāli, tas būtu aptuveni pats kas krustojumā ielikt aizmugurē, sākot par vēlu bremzēt. Droši vien visi ir dzirdējuši par paziņu paziņu, kurš pēc niecīgas avārijas nevar dzīvot līdzšinējo dzīvi, jo kaut kas ir atņēmies, tirpst rokas un kājas, sāp galva un nāk vēmiens. Un nebija nekādas holivudiskas kūleņošanas, vienkārši bums pie neliela ātruma un spranda mazliet sakratījās. Bet ar velo nāk kritiens līdz zemei, ja neveicas, tad sliktā leņķī un nekādu airbagu.
Nu, pietiks biedēt. Var jau būt, ka man nevis rūp satiksmes drošība, bet vienkārši ir sava sapratne, ka veloceliņš ir nevis veloceliņš bet valsts nozīmes šoseja. Reizēm tur ir maz braucēju, reizēm ļoti daudz un tie brauc blīvi - tieši kā uz lielākajām šosejām. Var jau būt, ka pārī braucēji ik pēc pāris sekundēm pārbauda situāciju sev priekšā un aizmugurē, un palaidīs garām, un varbūt neviens neuztesīsies minējam, kurš spaida telefonu nevis metru no celiņa, bet apstājoties tieši uz tā, un varbūt neviens neuztesīsies dīvaiņiem, kuri apstājas patērzēt celiņa vidū un pat pagriezienā. Nav spēka aprakstīt visas šausmas, ko nākas vērot uz veloceliņa, es šoreiz neaprakstīšu māmiņu kura ļauj bērnam gulēt uz veloceliņa, kamēr viņa blakus runā pa telefonu.
Iespējams, problēma ir manā vēlmē uztvert pasauli kā sapratīgu būtņu kopumu, lai arī ir skaidrs, ka es pats arī mēdzu rīkoties nesaprātīgi. Varbūt manī runā pārākums, sak, es jau nu zinu, kā vajag. Bet sasodīti negribās būt pāragri izsalušo dinozauru skaitā.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |