Lūk, kas priecē - tik labi, ka Latvijā nav dabas resursu, kas līdz šim tika uzskatīti par vērtīgajiem. Nafta tur, gāze (tie, kas ir atklājuši gāzes atradnes pie Inčukalna, tālāk var nelasīt), platīns vai litijs. Pirmkārt, nepalīdzētu. Otrkārt, būtu kā tāds krusts uz mērķa. Teritorija, novietojums uz globusa, protams, ir kādi ir un tur neko nepadarīsi, ar to jāmāk sadzīvot. Var mierināt sevi ar domu, ka daudzi no tiem, kas vinnē miljonus, tā arī neiemācās ar tiem apieties. Pat nestāstiet, ka sava nafta vai gāze būtu ko mainījušas - šajā laikā un ar postpadomju apziņu. Pēc simts, divsimts gadiem - jā, iespējams. Toreiz, tagad - nē.
Bērnībā es kautkur pamanījos izpētīt civilās aizsardzības plakātus, kas attēloja pelēkus cilvēciņus dažādās situācijās - skrienot uz pazemes bunkuru, sēžot bunkurā uz koka soliem, kā tādi zilonēni ar gāzmaskām uz galvām un ārpusē bija liela, briesmīga sēne. Tad vēl papīra lentu krusti uz stikliem, ko pielīmēja ar klīsteri. Man riebjas kīseļveidīgi saldie, jo tie atgādina klīsteri. Nu lūk, un tagad esmu pretējā pusē un atkal ir shēmas, atkal tā nelāgā sajūta. Ja nu runājam tieši, es drīzāk brauktu uz dubļainu pļavu, kur cilvēku pūlis vairākas dienas klausās dārdošas instrumentu skaņas un guļ kur pagadās, nekā skrietu uz bunkuru.
Starp citu, airēšanas apoloģētus(-es) varu iepriecināt - bija filma, kurā meitene, jauna samērā, bija bēgusi ar laivu no Vācijas uz Dāniju, un tikusi līdz galam. Tas ir iespējams. Bija vismaz. Tagad visādi lāzeri tomēr un haiteki. Tā ka mana likme būtu uz roņa kostīmu vai motorene ar dārdošu abbu un alus kasti uz jumta - zviedru ģimene atgriežas mājās, tikai pamēģiniet aiztikt.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |