Mācību gads noslēgts ar vaļībām virtuļos, turku tējnīcā un makdonaldā. Pēdējais iestādījums ir vieta, uz kuru es varu doties tikai ģimenes vārdā, man tur nepatīk pilnīgi nekas. Lai būtu skaidrs - es to neuzskatu ne par restorānu, ne par vietu kur var ēst. Tātad, man bija izvēle - neiet vispār vai atslābt un ļaut identificēties ar vienaudžu izvēli un dīvainā ēdiena subkultūru. Izvēlējos otro. Un aizmirsu nāģeni, vienīgo kas pareizi atdarināja manas galvas apveidus, nekrītot nost un arī nespiežot, ar pareizas formas un garuma nāgu. Tagad mazliet jūtos kā Susuriņš. Kaut gan pēdējā laikā man patīk izmaiņas, gan jau atradīšu arī cepuri. Varbūt nopirkšu tādu žokejnīcas tipa, pārmaiņas pēc. Nu, sūds ar to donaldu, bērns izaugs un cerams, dzīvos savu dzīvi, nevis atdarinās savu dīvaino sencīti. Kaut gan reti kurš ir pilnīgi brīvs no saviem dīvainajiem sencīšiem.
Vai ir kāds racionāls skaidrojums tam, ka lielākā daļa koncertu sākas laikā, kad lielākā daļa cilvēku fizioloģisko īpatnību dēļ kļūst miegaini? Nu, tiešām - kāpēc koncerts nevar sākties 15os vai nu, 18 vai vēlākais, 19os? Labi, kautkādi blarkšķi auditorijai zem 20, to es saprotu, bet koris un klasika - nea, nesaprotu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |