es te savā muļķa prātā domāju, cik laika vajadzēs šodienas taisnības cīnītājiem, lai ieslīgtu amorālā greznībā un norobežotos no tautas ar jo augstu privilēģiju sienu?
no otras puses, jau pirms Ukrainas es savās mazajās virtuves runās esmu uzsvēris, ka Latvija tika sveikā pārāk viegli. Jā, bija upuri, bet ja tā var formulēt, to bija par maz un viss process arī bija pārāk ātrs. Jo cilvēks ir tikai cilvēks - kas viegli nāk, tas viegli iet. Varbūt, ja personiski cieš katra otrā ģimene, efekts ir noturīgāks? Kā rāda vēsture, arī liels upuru un ciešanu skaits nav atturējis izmaiņu nesējus izveidot personīgi sev ērtus režīmus. Vai maz ir tāda ciešanu robeža, pie kuras notiek pāreja kvalitatīvi jaunā līmenī, jeb tur vajag vienīgi laiku un uzkrātu pieredzi? Ciešanas nav virzītājspēks?
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |