Es jums tā pateikšu - stokmana trako dienu vizuālais noformējums ir kaut kas tik regresīvi provinciāls, ka es pat neiedziļināšos pašu trako dienu jebkādos citos aspektos. Tā ir skandināvu pāķu filosofijas mediānas projekcija sociālajā telpā.
Un vēl - mūsu mājā dzīvo kāds cilvēks, kas jau otro reizi pēc kārtas izmakšķerē no pastkastītes stokmana bukletu, izlasa un pēc tam akurāti ievieto atpakaļ. Protams, ja to neizlasa kāds no pasta darbiniekiem, bet es vairāk sliecos par labu vietējiem. Varat man nemaz nestāstīt par lopiem, kas dzīvo blokmājās, čurā liftā un piespļauda to ar semočkām. Šeit dzīvo visnotaļ humānas būtnes. Protams, izņemot tās, kuras patiešām dodas spaidīties uz stokmanu.
Ar tēvu mums atšķiras viedokļi par zupām. Viņš uzskata, ka kuņģa veselība ir atkarīga no zupas ēšanas vismaz 2x nedēļā, tā itin kā samitrina gļotādas un pasargā no...kā sauc kuņģa jēlumu? Es uz to atbildu, ka ir tautas, kas neko par zupām nav dzirdējušas un nav ziņu par to, ka viņi būtu atzīti gastrīta (lūk, atminējos) slimnieki. Tiesa, man nav konkrēta šādas tautas piemēra, bet esmu samērā drošs ka tieši tā arī ir. Skaidrs, ka tēvs vadās pēc 1952.g. izdotās grāmatas "Veselīgas virtuves pamati" vai tamlīdzīgi. Galvenais - neēst steigā, bez ēstgribas un tad nekas iekšām nekaitēs arī bez zupām. Manis pēc tās var būt vai nē, bet ir izņēmums - es varētu iztikt bez sīpolzupas un bez ķirbju zupas, jo šīs gardās dabas veltes varu ēst arī sautētas un ceptas. Tātad - jēra gaļas zupa, ar ķiplokiem un kinzu. Un šādā drēgnā laikā, kad istabā vidējā temp. ir +16C, šī zupa ir momentāls līdzeklis dzīvotspējas atgūšanai. Pieņemu, ka cilvēki ēd arī citas zupas, bet katram noteikti ir favorīts.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |