Man prasa - kā tev patika tas un tas aktieris tādā un tādā lugā? Bet es nezinu, kas tēlo lomu, pat neinteresējos. Es skatos lugu vai filmu, mani neinteresē, kā sauc aktieri. Tādā ziņā jēdzīgs ir teātris, kurā izmanto maskas. Aktieru pārlieka aizraušanās ar mīmiku un identificēšanās ar tēlu, man šķiet, padara tos pārāk atkarīgus no lomas, tie no pārdzīvojumiem sāk dzert vai uzsāk haotisku seksu un visa aktierbūšana saiet dēlī. Man šķiet, no teātru programmām varētu izņemt aktieru vārdus un atstāt teātra un režisoru, tie raksturo uzvedumu. Tāpat taču reizēm kāds aktieris saslimst un to aizstāj cits - nekas, luga notiek šā vai tā. Ja skatītājs pamana atšķirību, tas līdzinās tējas brūvēšanai vai filmas attīstīšanai, neviens taču tāpēc negaužas ka katru reizi kautkas notiek mazliet savādāk. Tur jau šo procesu būtība. Aktieris izrādē var palikt anonīma molekula, mēs taču neinteresējamies par katru ķieģeli, kas iemūrēts ēkas sienā?
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |