Agrāk ap 40 gadiem cilvēks bija gatavs mirt - bērni palaisti pasaulē, visi svarīgie jautājumi noskaidroti, dzīves izaicinājumi vai nu pieveikti vai noskaidrojies, ka to nav. Tagad, pateicoties progresam, medicīnai un sociālajai sistēmai, cilvēks klukn pasaulē un prāto, vai tiešām visam ir kāda augstāka jēga jeb tā ir apstākļu sakritība.
No rīta apvelkos drēbes, saglaužu matus un citādi sapošos uz darbu, lai ierastos uz darba laika sākumu. Pat nepagūstu kautko ēdamu līdzi paņemt, kur nu vēl paēst. Nu labi, centrā atlaižu mersedesu ar vadītāju un eju iekost. Brīdī, kad izvēle izdarīta, pēkšņi uzzibsnī - amakatanav! Iet uz darbu neēdis? Bez čipkartes? Tā ir necieņa pret darbu, ierasties ar tukšu vēderu, sapīkušam un piedevām neidentificētam. Neko darīt, braucu mājās, iekurbulēju kasti un pabrokastoju. Bet vienalga, kad starts ir norauts, paliek TĀ sajūta. Piemēram, vakar jau no paša rīta zināju, ka nekur nebraukšu un viss izdevās spīdoši, izdarīju lietas kuras ilgstoši atliku.
Nedrīkst būt tik kārtīgs ka visa nauda makā, jānēsā kautkāda nauda arī apģērbā un somās.
upd: vakarā, ejot uz bodi, atkal aizmirsu maku. Ir dienas, kad labāk nekur neiet.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |