Dzīvoja reiz cilvēks, kuram nebija fotoaparāta. Taisnības labad teiksim - bija filmu ziepītis, bet vai tad mūsdienās tā vairs ir kāda nopietna padarīšana? Pirmkārt, pat Rīgā ne visur nopirksi filmiņu (kā agrāk - lielveikala kasē), otrkārt, lai tādu bildi dabūtu iekšā draugos, ir jāslēdz vienošanās ar pašu nelabo un turklāt jāmaksā fotobodē vai jāpērk skaneris kā trakajam Jurkam. Un kur tad vēl iespēja nekavējoties pēc pogas nospiešanas redzēt radinieku sejas vai turisma objektu. Tātad nolemts - jāiet līdzi laikam.
Pēc dāvanas atpakošanas un īsā ievada ciparfoto pasaulē cilvēks saņēmās un sāka spiest pogu, pavēršot objektīvu te uz vienu, te uz otru pusi - akurāt, kā paredz industrijas vadlīnijas. Ak vai, pēc dienas vai divām iemirgojās baterijas simbols un fotoaparāts kautri, bet pilnīgi noteikti pieprasīja nākamās pirkstiņbaterijas, divas gab. Cilvēks apmierināja šo tehnikas iegribu un papildus saņēma pamācību pirkt dārgas, labas baterijas. Tikai pēc kāda laika iejūtīga dvēsele ieteica investēt lādētājā un pārītī akumulatoru un aizmirst par zaķiem, kas sola skriet tālāk, daudz tālāk.
Atgriežoties mājās no eiropām, bildes ir jāparāda tuviniekiem, bet televizors ne pa kam negribēja rādīt bildes - par spīti tam, ka reku jau tās ir redzamas - uz fotoaparāta ekrāna, un pat vads savieno f.a. ar tēvē kasti. Tātad tur ir vēl kāda viltība, kas apgūstama un jāatcerās. Varētu pasaukt kaimiņu, kam jau kādu laiku ir bildējamais, bet ka nesanāk kā toreiz, kad šo pasauca saregulēt dekoderi un beigās bija jāgaida, kamēr atbrauks bērni.
Tad nāk vēl viena vilšanās - lai varētu padalīties priekā ar pārējiem oranžistiem, ir jāpievieno f.a. vietējās bibliotēkas datoram, bet tas, nešķīstenis, ne sitams negrib sadarboties un piedāvā stāties attiecībās ar f.a. vien pēc kalimadraivera instalēšanas. Bet kur tad cilvēks var zināt, kas tas ir un kam to vajag? To jau pat bibliotekāre nezin! Vads taču ir, ko vēl vajag? Citiem f.a. esot uzreiz draudzējies ar datoru, cilvēks ir nezpratnē kāpēc viņam tā neveicas. Pamazām dzimst doma par datora iegādi, lai tas tiešām varētu saukties par personālo, nevis koplietošanas. Vēl tāds sīkums kā interneta iedabūšana mājās, nav jau nekas pārcilvēcīgs, tomēr arī ne tik triviāli kā ievilkt šļūteni siltumnīcā lai aprasinātu tomātus.
Ieskatoties nākotnē, es paredzu nākamo ķibeli - ar laiku, kad bildētkāre būs darījusi savu un kādā reizē iemirdzēsies uzraksts "Atmiņa aizpildīta" vai kā nu tas ir latviskots, nāksies atgriezties pie punkta par datora iegādi, jo ierakstīt bildes diskos var vai nu tuvējā pilsētā (varbūt) vai jāmeklē kāds gudrāks uz vietas (varbūt). Bet varbūt - ja bilde ir draugos, tad jau, vellos ārā, bildes no f.a. var nodzēst?
Tāpat arī neviens nav saprotami izskaidrojis ka f.a. taisa lielas bildes (ha, kā to var noteikt - f.a. ekrānā tās nemaz nav lielas!), bet galeristi rūpīgi uzskaita vietu un pie izdevības prasa maksāt par papildus vietu galerijā. Bet vads taču bija pieslēgts, kāpēc tur nav padomāts arī par bilžu izmēru?
Un visa šī jezga tikai dēļ nieka bildēm!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |
