Šķiet, ka suņu saimnieki zaudējuši meža stiprākā iemītnieka statusu - ieraugot nūjojošu cilvēku, tie jau laikus iegriežas kādā sānu celītē. Tiesa, arī es mēdzu nogriezties, jo lai arī teorētiski man ir skaidrs ka nūjas ar asajiem galiem ir briesmīgs ierocis, nudien negribu nonākt līdz situācijai kad nāktos tās pielietot. Un kurš ir vainīgs, ka suņa smadzenes ir iekārtotas tā, kā tās darbojas. Jādomā, ka skrējēji ir mazāk pasargāti no canis lupus pieradinātās versijas. Tādejādi no skriešanas distancējos, arī tāpēc ka īsts sēdoša dzīvesveida kopējs ir informēts ka cilvēks staigā uz divām ekstremitātēm, bet skrienošajām sugām to ir četras un vairāk. Turklāt ja sāk skriet, tad ir loģiski tiekties uz maratonu, bet īsti maratonistu pēc finiša krīt gar zemi beigti (kā žanra pamatlicējs) vai vismaz nonāk hospitālī (jaunāko laiku vēsture) un tāda puskoka lēkšana ar mērenām slodzēm :) man liekas nesportiska. Par slodzi uz locītavām un muguru zinātnieki vēl strīdās, bet mani tā iznākums ne pārāk interesē. Skaidrs, ka slimo un mirst gan skrējēji, gan visi pārējie.
Ak jā, nūjoju es jau veselus divus rītus. Vēlme pastaigas laikā kautko just rokās radās pēc vārnu uzbrukuma, ka viņas jupis. Sājie joki par slēpju iztrūkumu vai geju sporta svētkiem mani nav skāruši, jo agrīnie pretīmnācēji vai nu nav pamodušies vai pieturās pie mikrorajona sadzīves normām - nebrīnies, nebremzē un neuzprasies. Iešana pati kautkā noregulējās režīmā - daudz īsu, ātru soļu, ko pavada viegls atspiediens uz aizmuguri. Katrā ziņā tas nelīdzinās vietējās entuziastes sniegumam, kura teju vai nes nūjas uz priekšu izstieptās rokās, pa reizei pieskaroties ar tām zemei. Nekādas līdzības ar slēpošanu, korpuss paliek taisns nevis pieliekts uz priekšu, un ar nūjām stumj atpakaļ nevis velkas tām klāt. Iešana sanāk 2x ātrāka nekā parasti un nepieciešamo slodzi var nopelnīt 1.5-2x ātrāk, turklāt nejūt nekādu slodzi uz muguru (k.b.j.). Sajūta ja ne kā ar quattro, tad vismaz kā ar vw syncro viskomufti.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |