Es te iedomājos par krievu valodas būšanām Latvijā - visi kautkā mehāniski maļ, kā būtu jābūt, bet fiška ir pavisam vienkārša - vidējam krievam latviešu ņemšanās ar savu valodu liekas apmēram tikpat saistoša kā, teiksim, anglim vai ķīnietim savulaik indiāņu valodas - sak, runājiet, bet mani neaiztieciet. Es te neraudos par apspiešanu un okupāciju, bet ir pavisam vienkāršs un stūrgalvīgs fakts, kā lielākā daļa krievu savulaik nonāca Latvijā. Runa nav par juridisko fakta konstatāciju, bet par psiholoģiju. Kāpēc Anglijā indieši neprāto par hindi (jeb citu izplatītāko dialektu) kā otro Anglijas valsts valodu? Man šķiet diezgan saprotami - angļi atnāca un iedibināja tagadējās Indijas teritorijā savus noteikumus. Indieši (vienkāršības labad sauksim tos tā) pakļāvās un pieņēma šos noteikumus. Vai marokāņi Francijā aģitē par otru valsts valodu? Atzīšos, ka es daudz ko nezinu, bet starp visām citām ķibelēm kas nāk no bijušo koloniju iedzīvotājiem neesmu dzirdējis par otro valsts valodu. Vienkārši tāpēc ka viņi nav iesoļojuši šajās zemēs ar ieročiem rokās, viņiem nav psiholoģiskā pārsvara sajūtas, es pieņemu. No šāda aspekta šķiet gluži saprotami, ka krievi, kuri paši ir dzimuši Latvijā un nevienā acī neko nav okupējuši, kautkā pašsaprotami uzskata ka krievu valoda ir ja ne svarīgāka, tad nekādi ne otršķirīga attiecībā pret latviešu. Iedomājos, ja mans vecfāters būtu iebraucis tankā kādā valstī - pilnīgi iespējams, ka es arī uzskatītu ka man tur ir tikpat vai vairāk tiesību nekā vietējiem. Varbūt nē, varbūt - jā, tas atkarīgs arī no vides un ģimenes, protams. Tādam inteliģentajam krievam, kas strādā jauktajā kolektīvā, iet uz klasiķu izrādēm un nedzīvo no rokas mutē, noteikti ir ļoti sakarīga attieksme pret latviešu valodu - kamēr krievu valoda netiek izstumta no skolām. Tas ir saprotami, cilvēkam raksturīgi sadarboties kamēr netiek samazināts psiholoģiskais komforts.
Faktiski, vienīgā iespēja valodas reformai bija toreiz, īsi pēc otrās Republikas pasludināšanas. Gluži vienkārši, pateikt - turpmāk būs tā un tā, kam nepatīk - var izstāties. Vienlaicīgi, lai mazinātu spriedzi, kautkā saprātīgi atrisināt pilsonības jautājumu, vienlaikus vienkāršojot to lojāliem nelatviešiem un neļaujot to iegūt pilnīgiem nahaliem. Sasaistīt šo procedūru ar bērnu mācību valodu - ja vecāki sūtītu bērnu privātā skolā ar nelatviešu mācību valodu, tiem būtu grūtāk kļūt par pilsoņiem. Domāju, ka cilvēki izvēlētos mazākās pretestības ceļu un labprātīgāk apgūtu latviešu valodu un censtos dabūt pilsonību, tā vietā lai ar lielāku resursu patēriņu (vadāšana uz nedaudzajām (?) krievu privātskolām, mācību maksa, nepilsoņa statusa neērtības) turpinātu būt opozīcijā. Tagad tas brīdis sen ir nokavēts, tas man šķiet saprotami. Var teikt, ka liela laime ir ka mums nebija Baltijas Dienvidslāvijas (un nevar tam nepiekrist!!!) bet tas netraucēja rīkoties apņēmīgi un mērķtiecīgi - toreiz, kamēr LR2 iedvesmotāji nebija kļuvuši par kabinetu inventāru.
Kas būs tālāk? 2012. Stulbs joks, protams. Tālāk daudz kas būs atkarīgs no tā, cik pievilcīga Latvija būs t.s. bēgļu u.c. sociālā kontingenta izmitināšanai, vai Latvija kā resurss neieinteresēs citas lielākas grupas. Un kāpēc gan grupiņa ķīniešu lielrūpnieku nevarētu sagribēt atspēriena punktu vietā, kur vienā pusē ir Krievija, pāri jūras šaurumam - Skandināvija un turpat tālāk - Rietumeiropa? Man šķiet, viņiem tas būtu sīkums. Vieta, kur kārtot darīšanas un atpūsties no tautiešiem, kas sten pie virpām violeto upju krastos.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |