Kāds Cojs ir rakstījis par man tuvu tēmu - dzelzceļu Latvijā, precīzāk, par bijušajām dzelzceļa līnijām.
Jau pamatskolas klasēs, brokastojot pirms skolas, klausījos pa radio raidīto džezu un ziņu ka nedēļas nogalē būs papildus reisi slēpotājiem no Rīgas uz Ērgļiem (uz kurieni es tā nekad arī neaizbraucu). Ko agrāk nozīmēja dīzelis? Braukšanu uz/no skolas, vēlāk arī no augstskolas nedēļu nogalēs. Vissiltākie bija pirmais un pēdējais vagoni. Vilcienā dzima un mira mīlestības, aizraušanās un vienkārši simpātijas. Vilcienā risinājās spēles - šahs, duraki, sunīši un aklās vistiņas. Vilciens man personīgi bija stabilas valsts stūrakmens; kad savulaik tika slēgta pirmā dīzeļa līnija, man radās aizdomas par LRv2 dzīvotspēju.
UPD: pirmās atmiņas par Latvijas dzelzceļu man ir šādas: ar Omīti braucam no Cēsīm uz Valku ar Čaiku, tur bija tādi krēsli ar atzveltnēm, nevis dermantīna lāviņas. Pirms tam pie-stacijas bufetē "Bānītis" ēdām lielas, spīdīgas sardeles, kuras izcēla no liela, garaiņos ietīta katla. Ēdām ar rupjmaizi un stiprām sinepēm, pirms ceļa bija pieņemts uzkost, iespējams, Omītes 14 gadi Sibīrijā mācīja ka ceļā ar tukšu vēderu doties nevajag. Un tad vilcienā es kādam pārlieku uzmācīgam pasažierim pavaicāju vai viņš gadījumā nav muļķis, un kad visi samulsa, konstatēju "Dieva zīmes!".
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |