Kas tas ir, ka visādās prezentācijās un semināros un arī teātros, kur jāsēž un ir klusināta gaisma, es uzreiz sāku žāvāties un ieslīgstu apcerīgā stāvoklī, kuru sieva dēvē vienkārši par miegu? Man protams, ir teorija, ka daudz cilvēku daudz elpo un tāpēc organisms instinktīvi mēģina iekonservēties, lai nebūtu daudz jāelpo daudz elpotais gaiss.
Produktu un tehnoloģiju evanģēlisti mūsdienās cenšas nevis pastāstīt par lietas būtību, bet parādīt sevi kā harizmātisku personu kas starp citu rotaļīgi stāsta par nopietno. Piemēram, ik pa brīdim izstāsta kādu smieklīgu vai šausminošu (t.i. pagalam smieklīgu) gadījumu no industrijas dzīves. Šajos brīžos auditorijas smiekli izvelk mani no astrāla, pamainu pozu lai kliedētu iespaidu par snaudienu un klausos, līdz vārdi atkal pārvēršas par murmināšanu un pa ventilācijas restītēm ienāk Cepurnieks vai tur Češīras kaķis.
Kad sesija galā, visi slejas kājās un brīdi stumdās, lai panašķētos ar šokolādes cepumiem un uzpildītos ar bērnu roķelēm vāktu kafiju. Kafija mani neuzmundrina, tāpēc arī šeit atvieglojums ir tikai no iespējas stāvēt pilnā augumā un izkustēties.
Protams, ir reizes kad runātājs ir ļoti zinošs un pie tam māk pastāstīt par būtību nevis lēkāt pa tēmām vai ieslīgt varoņdarbu retrospekcijā. Vislabāk miegs nāk reizēs, kad humanoīds priekšā vienkārši lasa jau tā redzamos slaidus. Nezinu kāpēc, bet tradicionālais fināla slaids Q & A ir vienlaicīgi gan smieklīgs, gan ģeniāls savā vienkāršībā.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |