Kāds man var pastāstīt, kāpēc pēdējā laikā ir tik daudz gadījumu, kad sīki puikas izvaro vēl sīkākus puikas? Nu es visu saprotu - slikta sociālā vide, citiem vecāki ārzemēs utt. Var taču klaiņot, nozagt čipsu paku veikalā, ja lasīt nemāk, inets atrubīts un nekā cita nav ko darīt. Manā bērnībā puikas viskautko darīja - ielavījās kolhoza karpu dīķos, gadījās ka viens otram ar šķēpu iemeta, nomaucās no liela augstuma, bet sīkos neviens nedrātēja.
Nu labi, sīkie ir pamesti novārtā, nu tad meklējot mierinājumu, sēž mājās un onanē? Skuju, viss notiek pēc sliktākā scenārija.
Otrs jautājums - ko ar šito pasākt? Ar pieagušiem homīšiem, kamer viņi nevienu nepārliecina un neiesaista, man visticamāk nebūtu problēmu - ja ir saskares punkti citās sfērās. Ko darīt ar bērniem, kuriem kautkāda statiskā elektrība, fona radiācija vai kokakola ir nogrāvusi biosu un nu viņu saskare ar sabiedrību notiek šādā veidā? Droši vien varētu salikt viņus lielā būrī, un milzu pedagogu armija mēģinātu labot to, kas ir palaists garām pēdējo 20 gadu laikā. Būsim reāli - šobrīd vajadzētu veikt gadsimta varoņdarbu, lai kautko tādu dabūtu gatavu. Bet bērniņi pieaug, un cik daudz ir gadījumu, par kuriem neziņo?
Īsumā, esmu ļoti priecīgs ka tagad sabrūk tas, ko ministrijās sauc par izglītības sistēmu, jo ir acīmredzami, ka tā ir ļoti sūdīga sistēma. Iedomājieties, es nesen uzzināju ka skolēni vairs nedežūrē ēdnīcās! Tas gan saskaņā ar ES regulām-šmegulām, droši vien trīc par infekcijām. Pēc mācību gada beigām nav 30 dienu sabiedriskie darbi, kuros vismaz mana paaudze mācījās novērtēt paša un citu paveikto. Paklausoties, kas notiek skolās - skolēniem ir tikai tiesības un pienākumu nav - nav jābrīnās, ka vecāku uzsāktais darbs skolā tiek pilnībā pabeigts.
Labi, par garo īsumā - ļaujam lai visas valsts sistēmas sabrūk nah, uz to brīdi būs skaidrība vai latviešu kalpa gēns ir ņēmis virsroku un ir jāmeklē vitālāka nācija, kas uzņemtos rūpes par atpalikušajiem Baltijas līča apkārtnē, vai krīzes apstākļos tomēr izšķiļas vismaz niecīga saprāta un gribas dzirkstele. Pēc tam, pie abiem scenārijiem - totāla diktatūra. Katrā ģimenē - vismaz vienu bērnu. Izglītība - bezmaksas, bet ja bērns nebeidz klasi, visu apmācības summu piedzen no vecākiem. Gan vecākiem, gan bērniem obligāti vaļasprieki - viens dziedāšana/dejošana (kā profilakse garīgajām slimībām - t.sk. depresijai), viens - tehniskais (sports, skrūvēšana, cepšana utt.). Ja nepiekopj - proporcionāli samazina algu, sociālo palīdzību. Pirms ceļot uz ārzemem, vispirms ir jāapceļo Latvija, vismaz 3 vietas katrā novadā, ar intervālu 3 mēneši (lai formāli vienā nedēļā neapbrauktu visu). Par seriālu vārdu došanu - Ričs, Džesika utt. jāmaksā ikgadējs nodoklis. Utt.
Kopumā jau es nepateicu pilnīgi nekā jauna - ja katrs cilveks ir vesels, attiecīgi vesela ir visa sabiedrība. Un tādu sabiedrību nevajag glābt no krīzēm. Kāds te varbūt iebildīs - kā tad diktatūrā būs veselīga sabiedrība? Tas jau ir nākamais jautājums par pārvaldes metodēm, bet pamatā ir jābūt principam, ka vara tiek deleģēta uz laiku un tiek prasīta atbildība (atkāpšanās no amata nav nekāda atbildība), nevis uzdāvināta no iedzīvotaju puses vai nopirkta no valdītgribošo puses. Nu, asumam varu piedāvāt betona vannu par varas izmantošanu savtīgos mērķos, bet šeit ir jābūt uzmanīgiem, kā jau zināms no vēstures. Cilvēks ir tikai cilvēks, tāpēc vismaz sākumā, kamēr sabiedrības apziņa ir sliekas līmenī, kādam ir jālemj un kādam ir jāpilda lēmumi. Šaurā sarkanā līnija ir - ar kādiem motīviem cilvēks uzņemas pārvaldes funkcijas.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |