Vakar pirmo reizi bijām Spicē. Meitu ielūdza uz bērnu balli rotaļu laukumā, vecāki 2 st. var izlietot savā labā. Nu ko lai es saku? Tas ir pizģec. Nē, vienkārši mega pizģec. Tie, kuri regulāri apmeklē tik lielas vietas un jūtas tur labi, var apvainoties vai uzskatīt mani par pamuļķi, vai abus kopā. Nē, es neaicinu nojaukt spici vai neapmeklēt to, vienkārši nespēju neverbalizēt izjūtas. Lido bērnu laukums, man protams nav iebildumu pret iniciatīvu, bet apgaismojums un ēšanas kombināta ventilācijas sistēma visu padara līdzīgu fabrikas telpai, bērniem tas īpaši netraucē gan.
Apjoms. Mērogs. Lai arī tā nav pasaulē lielākā iepirkumu vieta, tomēr visa kā tik daudz vienuviet mani pa īstam nomāc. Gribi - grāmatas. Gribi - drēbes. Vai pārtika, vai telefoni. Kautkas līdzīgs ar lidojumiem - apkārtne mainās tik strauji, ka galva netiek līdzi izmaiņām, ne tā kā braucot ceļojumā ar auto, vilcienu vai kuģi. Dažās vietās gan iespīd dabiskā gaisma, bet doom-veidīgie gaiteņi ar mākslīgo gaismu, stikla, dzelzs un plastmasas daudzumu mani nogurdināja vairāk nekā garš pārgājiens.
Fona troksnis. Itkā jau nekur nezāģē malku vai neurbj sienas, bet troksnis ausīs ir pamatīgs. Tikpat neizteiksmīgs kā apgaismojums. Prātā nāk līdzība ar lidostas uzgaidītavu - tas pats tukšais, pelēcīgais stāvoklis ar murmulējošu fonu un cerību izkļūt no turienes. Es visā nopietnībā pateicos karmiskajiem spēkiem ka man nav jāstrādā šādos apstākļos. Mana dzīve ir viens vienīgs komforts un luksuss.
Pati uzbūve, tie gaiteņi ar sprostiem un laukumiņi, kur satiekās vairāki gaiteņi, man atgādina kautkādas metro pārejas starp līnijām vai vēl Doom. Neviļus iztēlojos apslēpto bonuslīmeni Spicē, ar ugunsbumbas spļaujošiem mērkaķiem un saldafoniem, kas slēpjas aiz palmām un plauktiem. Iedomājies, tu brauc lejā pa kāpnēm, pretī skrien zollis, sķīst stikls abpus kāpnēm. Tu ieplēs pa griestiem, un lielā kaija smagnēji piespiež CGI tēlu pie grīdas, liekot saplacinātajam ķermenim daļēji iekrist baseiniņā ar monētām (tas uz atgriešanos?).
Kad pasākums bija galā un bērni sadalīti pēc piederības, sieviešu loža pieprasīja ēšanu turpat lidiņā. Negribas izklausīties pēc čīkstuļa, bet aukstā zupa pārsālīta, burkāni - tikai aplieti ar marinādi, nevis ievilkušies. Tukšos traukus vizina garām ratiņos pa reljefām flīzēm, kas liek tiem grabēt tik skaļi itkā sēdētu kolhoza ēdnīcā blakus trauku mazgātavas lodziņam, par trauku vešanu būvniecības laikā visticamāk neaizdomājās.
Var jau būt, ka no praktiskā viedokļa tas ir dikti ērti, ka lielu daļu vajadzību var apmierināt vienuviet (nu tur arī banka, pasts, kautkādas atslēgas pievīlēt), bet nu tur vajag patikšanu un treniņu. Taisnības labad jāsaka, ka Bērnu pasaules apmeklējums agrā bērnībā man arī saistās ar neizturamu iznīkuma sajūtu, vienīgi rotaļlietu nodaļa beigās spēja motivēt savākties.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |