Esmu nolēmis beigt cepties par iekš- un ārpolitiku, no tā tikai veselība pasliktinās. Ja nevar to uztvert rāmi kā Kalvītis, tad nevajag tur līst iekšā pat intereses līmenī - sev dārgāk.
Tāpēc labāk atcerēšos savus bērnības draugus. Pirmais bija Dzintars, kopā gājām bērnudarzā. Viņa tētis bija mazdārziņu kolonijā uzcēlis dārza namiņu, kuras lielākajā istabiņā uz sienas bija uzgleznoti ap uguni dejojoši mežoņi, bet ar pārtiku bija švaki - viens mežonis ciltsmāsai vai upurim bija atkodis gabalu krūts. Vēl Dzintaram bija vecāka māsa, kura tolaik staigāja kļošenēs. Pēdējo reizi mēs satikāmies slimnīcā, kur to apciemojām pirms mūsu pārcelšanās.
Pirmajā klasē man īstu draugu nebija. Kaimiņu meitene, pie kuras tētis mani veda sacensties matemātikā, neskaitās. Brāļi, kuri sekojot manām instrukcijām, pielika mēles pie salā nosarmojuša ārdurvju roktura, arī nē. Tātad, nebija.
Tālāk ir Frenks, tas ir īstais vārds. Ilgi (bet cik tieši gadus???) bijām solabiedri. Mēs bijām puses no viena vesela, un vienmēr bija interesanti ko pasākt. Sākumklasēs - ja viens parādīja pirkstu, otrs sāka kratīties nevaldāmos smieklos, tad pievienojās pirmais - reizēm skolotāja nevarēja saprast, vai mēs izliekamies vai esam nenormāli. Ceturtajā klasē mēs kopā nospērām, šķiet, cukura dražejas "Zirnīši" veikaliņā netālu no skolas. Aptuveni nedēļu pēc tam stundas laikā atvērās klases durvis un parādījās milicis. Bet kā mēdz gadīties filmās ar labām beigām, tam bija cits iemesls. Vēlāk mēs klausījāmies un kopējām ierakstus uz padomju kasešniekiem, profenes laikā braucām uz disenēm pamatskolā, bet pēc profenes kontakts vienkārši izzuda. Pēdējos desmit gados kādas trīs reizes braucu garām mājai, kurā vismaz agrāk dzīvoja Frenks ar mammu, bet neapstājos.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |