Pastāstīšu par krīzi, kuru es neredzu. Vietējā rimčikā apkārt galvenajai sakrālai telpai ir sīkas bodītes, nu tur nashua matrači un pričendāļi geimeriem, ja azartā gadījies saplosīt stūri vai norīt pedāli. Hrjuškas un žurkas, veselīgas dzīves solījumi dīvainu pastu un pulveru izskatā, kā arī mini lombards ar vienīgo vērtīgo tajā - 100kg zolotca aiz letes. Parēx filiāle, kuras klientus no savas fasādes ar lūgumu uz papīra gabala atgaiņā kiosks ar ķīniešu bižutēriju un tautas amatnieku izstrādājumiem. Nu lūk, kioskā bija 25% OFF dienas, kuru laikā es palaidu garām iespēju par neticami izdevīgu cenu iegādāties gredzenu ar ametistu - priekšā ir dzimšanas diena. Ne jau tur Agras dārgumi, indieši tādus taisa raiti, bet nav arī no skolas meiteņu plaukta (kautgan vai es zinu, ko tagad valkā skolas meitenes?). Tātad es ieeju kioskā, bet tur pārdevējas vietā stāv vecis, moš hozjain, nodomāju. Prasu, jums bijušas atlaides un rādu uz gredzenu. Biļi no končilis, atbild potenciālais hozjains. Skaidrs, pārdevēja atlaista, bet atlaides jau ir bijušas. Par šo naudu sanāk divi šādi gredzeni, mans dārgais, nodomāju un pat nekaulējies, eju prom. Šī publika nenovērtē dialogu ar pircēju, viņiem viena domā - pārdot, bet kam un kā - da kuru tas interesē. Itogo, nekādas krīzes nav - tāpat kā tās nav optometristu istabā, kur atlaides ir tikai pasūtot visu komplektā - rāmi, stiklus, darbu. Skumji, mani mīļie, un ne jau par pliku cenas faktu, bet ka tirdzniecības kultūras mums nav, vienkārši nav. Otbivku aiz letes es nesaucu par tirdzniecību - nosaukt cenu var arī automāts, un tam nav jānodarbina cilvēks. Kad uztaisīs universālo tirgotājrobotu, kas māk parādīt bildes ar visu kas tam vēderā, cenu, krāsu un izmēru - tas ir pilnīgi droši ka pārdevēju skaits saruks līdz minimumam. Jo latvijiešiem liekas komunikācijas nav vajadzīgas, pragmatiskais dzīvesveids diktē ekonomēt vārdus, sajūtas un skatienus. Nu ko lai dara - klimats un saulaino dienu skaits tomēr ietekmē temperamentu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |