Agri no rīta rimi rindā: man priekšā stāv sieviete ar kautkādiem plāceņiem un pudeli konīša. I see, tas vakaram. Tantei, kura patlaban norēķinās, prasa - mandarīni pa tik vai šitik? Šī stāv, domā, kasiere aizslēdz cigas un iet pētīt. Ko tur ilgi meklēt atbildi uz šitik vienkāršu jautājumu?
Tikmēr es aizeju stāvēt uz citu rindu, bez mandarīniem man priekšā, bet ar neredzētu kasieri - tām iet ilgāk. Priekšā meiča ar grozīgu dibenu, nu tur biroja administratore, kā tagad saka. Divas devas ātrās kafejas "trīs vienā", kautkāds glamūrīgs minčiks un pepsikola skārdenē. Pepsene - tas ir stilīgi, protams. Demostratīvi noliek sadalošo dildafonu starp savu rīta (vai dienas?) racionu un maniem banāniem, kuri tāpat ir metru iepakaļ.
Pie blakuskases stāv apsargs un na goloduhu blenž uz meičas torsu apspīlētā džemperītī. Tev jāskatās, kā kasiere naudu skaita, a tu pupus meklē. Kasiere pa tam laikam ir savākusi banknotes un ieliek kautkur blakus. Ievēroju ka kasierēm mati ir trijās krāsās - balināti, ar lētu hennu nokrāsoti sarkanbrūni un visbeidzot, radikāli melni, paretam latviešu pelēkā. Starp citu, henna ir jāiejauc skābā šķidrumā, der citronu sula vai skābu augļu tēja un jātur pāris stundas siltā vietā - kamēr virskārta paliek tumša un ir raksturīgā smarža. Tad tā ir gatava un veido toņus, nevis sarkanbrūnu uztriepi. Tas nu tā, man tagad jāsameklē latsastoņpadsmit un tad var ieiet mājās padzert tēju pirms iegriežas dienas mehānisms.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |