Prof. Biezpientaures pētījumu centrs - 14. Janvāris 2009

14. Jan 2009

15:14 - pair of world famous Studio 54 Night Club complimentary drink tickets

es saprotu, ka visi tagad ir politikā vai vismaz palīdz, bet vai Rīgā ir lokāls (a.k.a klubs), par kuru cienītāji pēc daudziem gadiem balsos šādā veidā?

(ir doma)

20:38

"Lai nepieļautu atkārtotu bruģa izmantošanu demolēšanai un uzbrukumiem, tiek plānots visā Vecrīgā bruģi aizstāt ar asfaltu".

(3 raksta | ir doma)

22:19

Pamatskolā normāliem džekiem bija kasešu mafoni, uz kuriem viens no otra pārrakstīja "pirmo, maksimums otro kopiju no Mūrnieka". Lielajiem brāļiem, kuri strādāja, bija arī lenšu astras un itkā pat olimps (pēdējo es tā arī neredzēju). Vispār, bija leģenda, ka modeļa pirmais cipars nozīme aparāta klasi - lenšinieki bija 1ā un sīkie kasešnieki - 3ās, neatceros kur ietilpa VEFa un RRR magnetolas - jā, bija tādi hibrīdi kasešnieks+radio.

Tolaik aparāti lūza tikpat bieži kā lētie ķīniešu sūdeļi vai pat biežāk. Katra ziņā, taku uz garantijas remonta ateljē (tā arī saucās) zināja visi. Lai labotu garantijas ietvaros, bija jābūt veselai plastilīna plombai uz pakaļējā vāka. Reiz, kad plomba kautkā nejauši tika daļēji deflorēta, stiepu mafonu uz remontu - lai atjaunotu plombu un tiesības uz bezmaksas rakāšanos elektriskajās iekšās.

Pārrakstot tika izmēģināti dažādi vadi un salīdzināti auto un manuālais ieraksta režīmi, tur vēl bija tada bultiņa kura nedrīkstēja tikt sarkanajā apgabalā. Nedomāju, ka paaudze kura tupo ripina, ieburno vai klausās tikai strīmus, īsti mani saprot :) Vismaz es tagad vienkārši klausos un nekam īpaši nesekoju.

Mūziku tolaik ierakstīja nesējā, kas mūsdienās tiek izmantots vienīgi datu centros un pirms 5 gadiem pirktās videokamerās. Par diktofoniem nezinu, diez vai vēl izmanto kasetes, ja ir flash-o-matic. Vēl viena iespēja nojaust par kasetēm ir paskatīties 15 gadus vecu filmu, kurā atgriežoties mājās, noklausās paziņojumus automātiskajā atbildētajā.

Krievu maģu kasetes



vispār lietoja, bet 80to vidū normāli keksi pie iespējas pirka japāņu - rbļ.9 pret...cik tad maksāja vietējās - 4?

šīs bija izplatītas


šīs arī


agfa bija bišku lētāka (ievērojiet lentes lodziņa noapaļotos stūrus!!)


pašceptie eksperti melsa "baigi aizķēpā [maģa] galviņu :("

Ak jā, bija tāda disciplīna - galviņas tīrīšana. Ar šņabī pamērktu vati, reižem iemērca odierītī. Neatceros kāda vate tolaik bija, bet ar mūsdienu vati var saskrāpēt stikla pārklājumu, kautkāda sintētika.

klasesbiedram no Rietumvācijas sūtīja modern talking plates un zeltītās maxell kasetes, vot tas skaitījās oooOOOoooOOOoo.

UPD:
no 80to beigām - 90to sākuma:



Daudzviet bija tādi sīki ūķīši - tipiskā platība 1x2 līdz 2x3 metri, kuros varēja ierakstīt mūziku, tik neatminos vai vienīgi savā nesējā vai uz vietas ar varēja nopirkt. Sortiments bija uzklabināts ar rakstāmmašīnu un ievākots plastikāta vāciņos. Vēl bija noformējuma variants...te jāuztaisa atkāpe - tolaik modē bija nevis gaiša telpa ar trim gaišzaļiem krēsliem, bet brūnas skaiduplates lete no grīdas līdz griestiem, kas atdalīja pircējus no pārdevēja. Lapas ar pirātisma iespējām karājās aiz letes stikla un pēc lēmuma pieņemšanas vajadzēja pieliekties pie šaura lodziņa, lai komunicētu ar aizdomīgu tipu aiz tā. Iespējams, ka šie paši tēli vēlāk organizēja CD maiņas klubus (lai nevarētu sodīt par tirdzniecību). Un diez vai tie bija viņi, kas jau vēlāk, ap 90to vidu-vēlu vidu, staigāja pa birojiem un lielveikalu stāvvietām, iznēsājot mūzikas matricas. Manuprāt, cilvēks kas ir vismaz tirgojis progroku un metālu, nespēj būt uz ielas ar pavisam banālu popsu rokās.

(25 raksta | ir doma)
Previous day (Calendar) Next day