Beidzot es pēc pamošanās atceros sapni: saprotot, ka esmu iznācis bez zeķēm, iegāju atpakaļ kautkādā briesmīgi smalkā bodē, kur lete zeltīta un pārdevēju apmatojums arī. Turpat uz letes jau gulēja manas zeķes, bet klāt netiku - priekšā stikls. Nu, līdzīgi kā bankā. Pārdevēja, spīdinādama seju un šūpodama spalvu pušķi uz galvas, ietina zeķes vīstoklī ar pāva spalvām, un maucīgi smaidot, izsniedza man nevis vīstokli, bet kvīti trijos eksemplāros. Izrādās, ka lai dabūtu zeķes, bija jāsamaksā pāris simti vai tūkstoši. Tad nu es pateicu viņai pāris laipnos un izgāju uz ielas, tā bija Čaka iela. Satiksme bija blīva, ar to atšķirību, ka brauktuvi aizņēma nevis auto, bet lienoši cilvēki. No sākuma es līdu kā pārējie, bet tad pēkšņi biju pie trolejbusa stūres. Ikdienā es reti braucu ar trolejbusu, tāpēc sapnī īsti nesapratu, vai nelielā līgošanās ir elektromora vilkmes dēļ vai lienošo cilvēku dēļ. Tāpēc es metodiski spiedu un atlaidu gāzes pedāli, mēģinot saprast līgošanās iemeslu.
Bērnu žurnāls "Ezis" plāno pārņemt "Latvenergo" akciju kontrolpaketi, kam sekos arī logo nomaiņa.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |