Atgriežoties mājās, tramvajā man blakus nostājās divi...sākumā nospriedu - bomži, bet tie nebija bomži, vismaz es neemu drošs. Pirmkārt, ne neoda - ne pēc iestāvējuša urīna, ne pēc peregāra, ne netīrām parpalām, vienam vaigu gali bija raksturīgajā lillā krāsā. Uz gadiem 50-60, vai drīzāk 65, bet to jau nevar droši zināt. Manās asinīs virmoja koleģiālas portvīna glāzes gaisīgā frakcija (par godu pretinflācijas pasākumiem) un vēlēšanās aiziet nomainījās ar interesi par gaidāmo repertuāru. Ievērības cienīga bija viņu maniere sarunāties - abi ņēmās līdzīgi kā divi vecie komiķi, Lemons un tas otrs, nemitīgi apceļot viens otru. Piemēram, viens saka - man deguns pil. Otrs pamāj ar roku nenoteikti uz leju un prasa - tur ? Da ņet, pirmais saka, tas jau vairākus gadus kā netraucē. Atceries to armēnieti, šis prasa ? Kuru, to ar ūsām kā vecim ? Ugu, otrā rītā biju pamatīgi sabijies, šo ieraugot. Tad saruna pārleca uz Maskavas laikiem, no kurienes viens esot laicīgi notinies un tēma migrēja uz tiltu maksas šķērsošanu perspektīvā, krievu ražotajiem ieročiem un beidzās ar apvainojumu, ka pirmais lasot trīs grāmatas vienlaicīgi un tāpēc viņam galvā esot rasols. Nu labi, apsolīja pirmais, turpmāk es dzeršu tikai tēju, karstu tēju. Viņi nerunāja ne par vienu tēmu, kādas nodarbina man zināmo cilvēku prātus. Nē, drīzāk vieglums ar kādu viņi lidinājās šurpu turpu, nekāda smagnējuma. Labi, es protams neticu ka tie bija vietējie meskalīna skolotāji. Jāatzīst, ka piespiedu ceļabiedru kvalitātē viņi man patika labāk par vidējo pasažieri pseidodizaineru drēbēs ar bezgala iegruzītu sejas izteiksmi un skaļu runāšanu pa telefonu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |