Uzzinot, ka Dakāra2008 ir atcelta, sajūtas bija divejādas. Viena lieta, ka nebūs iespējas, laiski dzerot rīta kafeju, vērot kā Čagins dod čadu vai iestigušie motociklisti kolektīvi apēd GPSa iekārtu, kuras dēļ ir atgadījusies šī klizma. No otras puses, apziņas maliņā uzplaiksnīja doma - ja jau katrs lieks auto tikai pasliktina gan satiksmi, gan ekoloģisko situāciju, tad kādēļ tehniskie sporta veidi nav aplikti ar nejēdzīgi lieliem nodokļiem ? Nu, ja es gribu braukāt ar 3L+ dampi, kuram varbūt ir 2 katalizatori un visādas gudras sistēmas, kas to padara nekaitīgāku par vienu nenoregulētu mokiku "Šiņ Huaņ 35", tad mani vaktē nodoklis un sabiedrības nosodījums. Tai pat laikā sporta vāģi (kuri nav optimizēti nekaitīgumam pret vidi, bet jaudai un ātrumam) mizo cauri veselām valstīm, sadedzinot tujehu huču fosīlās degvielas (pieskaitat arī pavadošo karavānu un vertuškas), reizi pa reizei sabraucot neuzmanīgus skatītājus un demonstrējot sponsoru bannerus. Kam no tā ir labums ? Lielākoties sponsoriem, ražotājiem un daļēji pašiem braucējiem, kuri gadījumā ja pārbrauks mājup dzīvi un sveiki, vecumdienās varēs ārstēt sporta traumas un stāstīt mazbērniem, kā šķērsojuši bezgalīgos klajumus un bijuši kruti kā cieti vārītas olas. Skatītāji ? Lielākajai daļai vispār ir vienalga, kas tiek translēts - galvenais ir pats skatīšanās process. Nu labi, pat ja visu ralliju vietā rādītu kautvai Takeši Pili, skatītāji pēc 3 pārraižu noskatīšanās būtu tikpat lieli T.P. fani kā tagad ir rallija fani.
Sanāk tā - individuāli kurināt nost degvielu ir slikti, bet kautkāda sporta vārdā (drīzāk jau to pašu sponsoru un TV reitingu) - ir ļoti pačotna. Sports manā sapratnē ir kautvai tas pats futbols vai diska mešana, vai vingrošana, kur nevajag sadedzināt cisternu naftas lai iesistu golu vai izpildītu trīskāršu salto.
← Previous day | (Calendar) | Next day → |