O, tirgus ! Kad tevī tā īsti nav būts teju 10 gadus, tad šī satikšanās stāsta tik daudz. Es redzu, ka ir divu veidu pārdevēji - tādi, kuri tevi mīl un saprot un tādi, kuri bālām, izdzisušām sejām pelna savu dienišķo iztiku. Ir patīkami iepirkties pie pirmajiem pārdevējiem, un droši vien viņiem pircēji arī dalās viņu izdomātās grupās. Varbūt gnīdas, garšotāji un drošie pircēji ? Bet nevar pēc mazmiega nakts tā vienkārši izskriet cauri tev, ļauj man apsēsties nelielajā kafejnīcā "tikai mūsu pircējiem". Piedod manu piesardzību, jo ņemu melnu tēju un tomēr pīrāgu ar gaļu, kura caurskrienot atstājusi savas pēdas mīklas tunelī. Bet neņem ļaunā, es saprotu ka tā ir inflācijas turbulence, nevis tirgus māži. Meiča pie kases nav nekāda laipnā, bet ūdeni tējai viņa tomēr uzvāra, un sola atnest līdz galdiņam, pie kura sēžot, es vēroju kas notiek apkārt. Gar stūri redzamajā podsobkā sēž tante Maša vai varbūt Vera, gurdeni dzer tēju un iešūpojas dienai. Šerifa gaitā cauri izšļūc apsargs, lai apsveicinātos ar ģevuškām. Angāra konstrukcija ir kautkas neaptverami skaists un varens, man patīk arī šāda veida dzelzceļa stacijas. Man veicas - keksā gadās sukādes gabaliņš un manā galvā skan eņģeļu taures. Šis rīts bango un vibrē kā kosmiskā plazma parsekiem lielā platībā, un es tam līdzi. Pie blakus galdiņa sēž sieviete ar krāsotiem matiem un smieklīgi izvērsusi džinsos iespīlētās kājas, uzveic rasola porciju - o jaunava Marija, sargā šo reindžeri vai arī dod man drosmi ēst rasolu ārpus mājas ! Tad atnāk Zaļais Cilvēks no tirgus stāvvietas pēc "kak obično" - tas nozīmē 50g. sīvā un mazliet kokakolas pa virsu. Šeit bango dzīve, cilvēki nāk un iet, te tikai vajag laiku lai visu redzētu un iegaumētu. Bet es nu iešu, garām stāvvietai ar vecām un jaunām, spīdošām mašīnām, pāri sliedēm un izzudīšu un tunelī sajaukšos ar pūli, kas kā pelēks dzīvsudrabs tek no vienas vietas uz otru.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |