Jā, vilcieni ir īpašs transporta veids. Un vilcieni expsrs teritorijā ir vēl kas īpašāks. Ofic. iepazīšanās ar dzīvesstāstiem un adresu apmaiņu kā pirms gadiem 20 izpalika (un labi ar), bet šis tas jau bija. Trešais bija kāds celtnieks no Rīgas, kas divas kupejas tālāk atrada "senus paziņas", saprotot ka ar mums dzeršana nesanāks. Šķērsojot robežu, viņš bija jau labā kondīcijā un uzsvepstēja grudastajai muitniecei, mol, "dostaļi so svoimi proverkami", uz ko daiļava formastērpā noreaģēja ar piedāvajumu aizpildīt muitas deklarāciju, uzsverot ka tas jādara personiski. Iesākumā ceļotājs argumentēja, ka viņš likumus zinot un viņam viss iekļaujas nedeklarējamā minimumā, uz ko jau klātpienākušais daiļavas kolēģis domīgi noteica "nu eto mi esčo posmotrim". Pacēlis pret mani acis, no kurām varētu gleznot ikonu "Namdara ciešanas", viņš lūdzošā balsī piedāvāja aizpildīt deklarāciju, savukārt es, vispirms palūkojoties uz peronu aiz loga, tad uz muitnieces apņēmības pilno seju, pārkāpu visus ceļabiedru brālības kanonus un tikai iebakstīju ar pirkstu ailē "pases nr.", kuru vairs nevarēja atrast viegli noskumušais kupejas biedrs. Galu galā, viņam, šķiet, stipri paveicās, jo vilciens pēkšņi sakustējās un muitnieki, smieklīgi izsaukušies, teciņiem drāza uz izeju, lai pedagoģiskā darba dēļ tiem nebūtu jāpamet sava valsts.
Jau citā vilcienā mums pretī sēdēja tukls un nosvīdis vīrs, kas sievasprāt, kāsēja ikurāt kā diloņslimnieks un neparko negribēja savu koferi uzcelt augšā. Izrādījās, ka viņam ir plāns uz 3 lapām uz 2 mēnešiem - viņš no savas mājiņas uz klints 30km attāluma no kontinentālās Norvēģijas devās apceļot Austriju, Ukrainu, Moldovu, Serbiju, Armēniju un vēl pāris valstis, kuras vairs neatminos. Uz brīdi pārtraucot savu stāstu, viņš no kofera (kas bija 4x mazāks nekā mūsējais 2nedēļu koferis) izvilka paciņu pulvera, kuru iejauca ūdenī un ātri izdzēra viegli dzelteno šķidrumu, lai pabeigtu stāstu. Starp citu, diezgan optimistiski kā galapunkts bija atzīmēta tā pati klints Norvēģijā, no kuras ceļojums arī sākās.
Nākamājā kupejā, agri no rīta, kāds tēvs ar pusaudzi meitu stacijā runāja par mhatu Maskavā un vietējās dzīves nolemtību, tad atvainojās ka gribot ēst un ar Rembo cienīgu nazi sagrieza šķēlēs baltmaizi un sadalīja kūpinātu, jā, vistu. Kūpinātās desiņas koda tāpat, negrieztas. Pa virsu uzdzēra krāsainas burbulinādes, mums visa ceļojuma laikā ārpus Latvijas nebija viegli paskaidrot, kādēļ mēs ēšanas laikā gribam vienkārši ūdeni bez gāzes, nevis limonādi vai vismaz ledaini aukstu un stipri gāzētu (tas uzsvērts uz etiķetēm) ūdeni. Jau guļot, slaidkājainā topošā aktrise ik pa laikam no augšējā plaukta pastiepās pēc pudeles ar ābolu vārdā "živčik", kas uzticīgi pavēris plaukstiņas, smaidīja visai pasaulei.
Atceļā iekāpjot plackartē, kas izrādījās vienīgā mājupceļa opcija, mūs sagaidīja primadonna ar uzkasītu frizūru baltā treniņtērpā un baltu kosmētikas maciņu uz galdiņa. Pamodies naktī pirms robežas, uz sānu vietas augšējā plaukta, sapratu kādēļ pašā Latvijā ar vilcienu satiksmi tik štruntīgi - tautas ģenētiskā atmiņa apzināti vai neapzināti protestē pret Staļina eksprešiem. Nākamā diena saules uzkarsētajā vagonā tikai stiprināja šo domu un vienīgais, kas neļāva krist izmisumā, bija meita, kas tagad vingroja jau nevis tikai kupejas, gaiteņa un pavadones kupejas ietvaros, bet visa vagona garumā.
Bet Rīgā cilvēku sejas drūmas, visi iegruzījušies. Tie jums nav 80gadīgie večukiņi, kuri braucot pilnā PAZikā, joko - dēliņ (tam varētu būt kādi 10 gadi mazāk), vai negribi lai palaižu pasēdēt ? Nē, vectētiņ, sēdi vien pats blakus ģevuškai (tante pēc 50 ar dibenu metrs-reiz-metrs) :) Reāli večukiņi, es jums saku.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |