Diena kā diena, nu gandrīz. Rīts bija labs, jašikai piegriezu blīvējumu un aizbraucu uz darbnīcām, pie virpas.
Dienā aizgāju sūtīt Agatu uz Kanādu, bet LP nesūta - nedrīkstot. Kādēļ, neviens nezin, uz Kanādu nedrīkstot. Beidzot atrodu sievieti ar gariem rozā nagiem trīsstūru veidā, kura par spīti nagiem ir ļoti saprātīgs un jēdzīgs cilvēks. Iesākumā arī viņa nesaprot, kādēļ nevar sūtīt - nekas neesot minēts. Divās citās nodaļās tantes bija gatavas ķerties pie dienesta ieroča, lai vai nu apturētu mani vai noņemtu atbildību no sevis. Bet Saprātīgā tik pabrīnās, kā var būt fočiks bez baterijas, beigās visu saprot un iesaka braukt uz lidostas nodaļu - tur varot iziet muitas apskati un tad ir mazāka iespēja, ka paka atnāks atpakaļ. Tas nozīmē, ka man muitniekiem būs jāpaskaidro, kā var pastavēt fočiks bez baterijas un LCD; un ka tas nav bumbas palaidējs. Redzēs, ko DHL atbildēs par sūtīšanas izmaksām, varbūt iztiksim bez lidostas.
I. aizmirsa mājās S. fočenes, kas atklājās tikai PIDā, itogo bērna pase mazliet kavējas, un mazliet kavēsies vīzas. Nekā šausmīga te nav.
Serviss atdeva mašīnu ar nenomainītu bāku, bet parādīja jauno uzlikšanai sagatavotu (nokrāsotu ar tādu kā gumijas plēvi). Tas nozīmē, ka pirmdien vēlreiz jābrauc atpakaļ, bet viņi paši aizbrauks uz TA. Arī nav pasaules gals.
Braucot no pilsētas mājās, pirms nomaiņas izbrauktā bāka sāka rādīt panelī simbolu ar uzpildes staciju, tas notikās iebraucot korķī. Tā kā es nezinu, cik km vēl var nobraukt pēc tam, tad iedomājos sevi ar benzīnu teiksim, rimi maisiņā, steberējot no pāris km attāla DUSa. Bet neko, praņeslo.
Salātiem nopirktā kazas siera burciņa atvērās ar "plopt", kā mēdījoties. Pateicu ka neiešu uz veikalu pēc līdzīga siera, jo nebija paņemts čeks un līdz ar to izpalika manībeks; doma par pirkumu turpat tajā pašā dienā nelikās apspriešanas vērta. Turklāt atcerējos virginia_rabbit gājienu ar DVD un rīsiem, un nolēmu ka var iztikt ar sarīvētu parasto sieru. Un neko, I. ēda un slavēja. Tā nav slikta spēja - būt elastīgam un saņemot triecienu pa zarnām, apmest salto kā cirkā.
Beigās mani apciemoja patības pilna doma - ka neskatoties uz visiem sarežģījumiem, tie mani nav sakaitinājuši. Uh, kāds es šodien, Mierīgais. Bet, kā teica Omīte, lai Dieviņš mielo viņas dvēseli - nevajag spļaut Dieviņam acīs. Nu, lielīgam nevajag būt. Reizēm uz kalna liekas - o, monstrs, šito vari un to, un pie pacēlāja nokrīti uz pakaļas kā lupatu maiss. Ottak.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |