Skatoties, kā tiek projektēti jaunie rajoni un būvētas jaunas ēkas esošajā apbūvē, rodas aizdomas, ka architekti vispār neņem vērā gaismu, lai arī piemin to, vismaz dzīvojamo telpu kontekstā. Bet kā ar izgaismojumu lielākā mērogā ? Piem. Kalinkas projektētās daudzstāvu mājas Imantā - atceros lasījis par plānojumu, kas paredz rajona ģeogrāfiskajā centrā būvēt augstākus namus, un apkārt - zemākus. Tātad - teritoriāls pricips, kā bērns saliek klucīšus kaudzītēs pa krāsām vai monētas pēc izmēra. No kautkāda viedokļa tam varbūt nav nekādas vainas, bet no izgaismojuma viedokļa tas nav gudri. Mājas, kuras atrodas aiz augstceltnēm virzienā A-R, vairs neredz uzlecošo sauli (labi, pilsētā parasti nav atvērta apvāršņa, bet vismaz 15 min. laikā no lēkta). Un otrādi - citas lielās mājas saulrieta laikā aizsedz mazākas mājas.
Manā skatījumā, ja vispār jauc kopā daudzstāvu un mazstāvu apbūvi, lielo ēku koncentrācijai būtu jābūt tādai, lai neveidotas blīvas sienas, kas aizsedz uzreiz vairākām mazstāvu ēkām uzlecošo un rietošo sauli. Ja aizsedz vienu ēku, tad aklais periods tiek minimizēts. Turklāt, izvēloties pietiekami lielu attālumu starp daudzstāvu mājām, var panākt ka tās nedominē pret mazstāvu apbūvi.
Jādomā, ka pēdējo stāvu dzīvokļu (īpaši augstceltnēs) pievilcība slēpjas tieši apstāklī, ka atrodoties augstāk, dabiskais apgaismojuma ir vairāk un ilgāk. Skats uz līci un vecpilsētu varbūt nav pavisam bez nozīmes, bet ar krietni mazāku nozīmi labsajūtai. Tātad, mākslīgā vidē ar mākslīgiem līdzekļiem jāmēģina iegūt to, kas vienpatus stāvošā mājā ir pieejams dabiski. Savukārt, augstums rada citu ietekmi uz cilvekiem. Bet par to citreiz.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |