Kautkādā brīdī es sapratu, ko nozīmē fotogrāfija, kas aizrauj. Katram ir saulrietu periods, kad - knikts - un liekas, ka ir notverts kautkas ļoti, ļoti skaists un katram āzim būtu jāsaprot, ka tas ir teju vai mākslas foto. Starp citu, kas īsti tiek saukts par mākslas foto ? Nesen veikalā rādīju kādam cilvēkam Sebastiao Salgado grāmatiņu un viņš iebilda pret šādu subjektu izmantošanai mākslas foto radīšanai, neesot ētiski svešu nelaimi izmantot karjeras trepīšu stutēšanai. Es iebildu, ka manuprāt, tas nav mākslas foto, bet žurnālistika, kas publicēta grāmatā. Ej nu sazini, kas kuram ir māksla. Ja fotogrāfija liek man sajust līdzcietību, tad nav tik svarīgi, kas tas par žanru. Pagaidām ierosinu nediskutēt par jautājumu, vai tiešām šiem cilvēkiem klājas slikti un varbūt tikai man liekas, ka viņiem ir slikti. Runa jau nav par to.
Nu jā, atgriežotos pie tā, kas aizrauj. Skatoties drukāto Workers sēriju, man uznāca sajūta kā bērnībā, kad redzēju balodi ar vienu kāju. Ir lietas pasaulē, kuras notiek un man nav jausmas, vai to vispār var izmainīt. Lasot šo, es iedomājos ka elli no paradīzes atdala ļoti plāna sieniņa. Ja eksistē vēl citi elles līmeņi, tad tiem ir jābūt patiesi briesmīgiem, jo mani šausmina tas, kas notiek tepat blakus mūsu pasaulē. Precizējot - šausmina tas, cik ātri malā esošie pierod pie šādiem skatiem un ziņām TV un presē, spējot abstrahēties no tā, ka tas notiek tepat un tagad. Par savu līdzdalību jau rakstīju - vēl atceros bērnības spēju just, un brīnos, cik nemanot esmu pārvērties par nocietinājušos vērotāju, kurš zemapziņā aijā domu "labi, ka tas nenotiek ar mani un maniem tuvajiem".
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |