Pārmaiņas pēc es šonakt neieeju pēcē iekšās, bet daru tādu darbu (darba darbu), kas ir darāms vienīgi naktīs. Kā dziesmā - v samij žutkij čas. Darbs var sākties tieši 00:00, līdz tam es ~2 stundas pagulēju (nevis paguglēju, bet pagulēju). Un šoreiz mazliet atšķiras darba nianses - mēnešu skaits, bet nebūsim sīkumaini un aprobežosimies ar info ka atšķirība ir niansēs. Tāks, te es atlučajusj uz virtuvi, jo uzvārījās ūdens.
Nuja, tagad man ir svaigi rīvēta ingvera tēja un es varu turpināt. Pēc pamošanās es nospiedu sarkano pogu, process sākās un uzvārīju zaļo tēju, kuru dzēru, piekožot šerbeta kvadrātiņus. Atceros, ka reiz kad mācījos Vangažu arodskolā, svētdienas vakarā atbraucu uz kojām, bet iekšā ar pāris džekiem no Ugāles netikām, jo kojās bija izguldinātas Baltkrievijas sporta skolas audzēknes. Un lai netraucētu sportistēm atpūsties jeb lai jaunie metinātāji nesataisa jaunajām sportistēm kinderus, tika nolemts ka metinātāji kojās ierodas pirmdien no rīta, bet mēs to nezinājām, jo piektdien bijām no rīta puses notinušies mājup. Vispirms mēs aizgājām uz Vangažu dz.ceļa staciju (3 km) un tur nopirkām turzu šerbeta kvadrātu, un tad dz.c. stacija tos apēdām. Stacija bija auksta un nekurināta, tādēļ mēs gājām atpakaļ uz kojām - avosj kautkā tiksim iekšā. Beidzās tas ar gulēšanu ar otrādi apgāztām maizes kastēm (kukulīša augstumā un platas) pagrabstāva logu ailēs, kur kondicionieris izpūta silto gaisu no kompīšu klases, kurā mums bija nodarbības pie bekām. Lai arī bija rudens vai pavasaris bez mīnusiem, tomēr šerbets kopš tā laika man ir izdzīvošanas talismans.
Varētu domāt - tupi naktī pie kompja, dzer čaju un lūri bildītes. Tas ir plāns A. Bet reizēm ir jārīkojas pēc plāna B. Un šonakt, iespējams, 3 mēnešu dēļ vai vienkārši sniegputeņa dēļ, iestājās plāns B. Tagad izskatās ka pieņemtie mēri ir līdzējuši un es varu atslābināties, dzērot tēju ar medu. Ak jā, pie visa man ir arī iesnas (tas nav gardums) un nupat es uzmazgāju grīdu istabā, lai gaiss būtu mitrāks. Ja es vakarā nebūtu pagulējis, tad tagad droši vien jau smagi pūstu.
Parasti pēc šādām naktīm es sagaidu sievu mostamies ar kafiju un ziemā ejam braukt no kalniņa. Pagājušā gadā kāda meitene uzbrauca mums ar ragavām un es pēdējā brīdī pacēlu meitu gaisā un tad mūs notrieca. Uzkrītot meitenei, es tai salauzu atslēgas kaulu. Cerams, ka rīt mūs neviens nenotrieks.
Par šādām naktīm man maksā pēc dubultā tarifa. Bet es neesmu drošs ka nākamās dienas stāvoklis ir tas, pēc kā ilgojas darba devēji. Tā es domāju, kad lasu par darba devēju asociācijas vipendroniem tarifu samazināšanas virzienā. Stāvvietā es izjūtu zināmu solidaritāti ar džekiem, kuri tup diennakti būdiņā un apzinos, ka viņiem ir grūtāk. Kopumā, ja ir tāda ekstra kā pagaidām nestrādājoša sieva, tad šādas finansu injekcijas tiek pieņemtas ar pateicību. Tādēļ gadījumos, kad cilvēki ar plašu vērienu piemirst par tik sīkām summām, es nekautrējos taktiski atgādināt. Galu galā, tās ir dažas reizes gadā, nevis katru otro nedēļu.
Tagad es atraušos no konspektēšanas un pievērsīšos citam darbam, lai brīdī kad beigsies 1. fāze, es būtu gatavs otrajai. Tā ir arī viens no iemesliem, kādēļ process nav automatizēts pilnībā. Tādi paši zeļļi kā vidējais Latvijas programmētājs, tikai rezidējoši tālā un siltā zemē, ir parūpējušies par to, lai manai vadībai reizi pa reizei iesāpētos galva un nāktos rēķināt pēc cik mēnešiem ir jāparauj rubiļņiks.
Nupat es atradu vēl vienu veidu, kā padarīt savu dzīvi vienkāršāku. Man patīk gan tas, ka varu atkārtot iepriekš noietus maršrutus, gan atrast jaunus. Dinozauri, kuri apguvuši vienu pirdienu un neinteresējas par citiem veidiem, izmirst. To mēs jau zinām. Un man vēl paliek 3.5 stundas, lai mani neuzvilktu uz ilkņa citi dinozauri.....Nu jau 3 stundas.
Nakts sakarā atceros, ka esmu strādājis par naktssargu. Kāds kolēģis nolēma imitēt ielaušanos, un es veicu kontrolšāvienu gaisā. Tikai vēlāk es aptvēru, ka visa mana dzīve varēja mainīties diezgan kardinālā veidā. Tie bija laiki, kad zemessargi dibināja apsardzes firmas, kurās izbadējies students varēja sargāt noliktavu ar mazkalibra ieroci plauktiņā, un droši vien ar parakstu ka sūdu gadījumā pats apzinās, kurš tos ievārījis. Sākot pelnīt, students lekcijās cīnījās ar miegu un starpbrīžos LU kafejnīcā varēja piestrebt kafiju salātiņiem, ja nebija izmests par kavējumiem.
Tagad jau izskatās, ka iekļaušos tieši laikā, ja negadīsies kas cits. 2x1.5 stunda. Nu ko, ieiešu saunā. Ko, es neesmu lielījies ka man dzīvoklī ir sauna ? Katls ar karstu kumelīšu+eikaliptu tēju, dvielis pāri un ir ļoti labi.
Beigu beigās tomēr uz stundu iesnaudos, lai 7os ieraudzītu ka ilgāk snaust nedrīsktēja :) Bet iekļaujos, jā. Kamēr dzeru rīta ingveru+citrons+medus, izstāstīšu ka naktī pieminot Ugāles džekus, atcerējos ka viens no viņiem jau pirmajā kursā mētāja vēso džeku, jo viņam bija koriši otrajā un pat 3!!!jā kursā. Reiz mēs aizbraucām pie viņa uz Ugāli, diskopļaskas un tā, bet neko daudz neatceros. Kad uz rīta pusi visi bijām atplīsuši uz dīvāna, pārradās viņa māte ar kautkādu zaļknābi no tās pašas disenes un kautkur turpat blakus deva vaļā. Mūsu koriša sejas izteiksmi es atceros vēl tagad, tur bija sorrow un horror. Kursā mēs bijām vienīgie, kuri to zināja.
Nu tā, viss maizē, eju gaisā. Pēc negulētas nakts dzīve liekas skaista !
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |