Šorīt lasīju draugu draugu logfailus. Par kādu domāju - opā, tas tak ir X, spriežot pēc pēdējā ieraksta. Par kādu citu - ehē, gejs, bet šķiet, ne tāds uzvilkti smaidīgais (pirmajā studiju gadā es ar vienu tādu eleganto un smaidīgo dzīvoju vienā istabā).
Izvārīju gī, bet šoreiz vienu burciņu klasisko, otru - ar zaļo kardamonu. It smells like a heaven !
Tagad iedzeršu krūzi bračkas sūtītās baisi stiprās kafijas un braukšu virpot uz pilsētu, jo meita šonedēļ dzīvo pa māju un mājās pastrādāt diezko nevarētu.
Un no visa šitā ir sajūta, ka dzīve nav virpas saplacinātas personas atrauga, bet piedzīvojumu sala, uz kuras katru dienu atgadās kas jauns.
Braucot uz pilsētu tramvajā, klausījos vadītājas monologus.
- Kas iekāpa, uzrādiet kartiņas !
- Jaunais cilvēks aizmugurē, kartiņa vai biļete ???
- Biļetes pie vadītāja !!!
Ņemot vērā, ka vadītājam būtu jābūt pilnīgam po par zaķu skaitu vagonā, un pēc niknās intonācijas nākas secināt ka acīmredzot, izstrādājas kautkāds personisks naids pret tiem, kuri nepērk biļetes vai nerāda kartiņas. Interesanti, vai gadījumā ja blenžot spogulī un izkliedzot komandas, vadītāja iepirstu priekšā braucošajā autiņā, viņa padomātu - bļe, vajadzēja uz ceļu skatīties ? Jeb drīzāk - lohi, ko lien uz sliedēm ?
Un ja sieviete sevi sauc par vadītāju vīriešu dzimtē, domājams, arī par kautko liecina. Nuja, bet tas jau tāds vīriešu darbs. Tāda dzīve.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |