Nu jūs pastāstiet, kas notiek ar to jaunatni. Stāvu augstāk dzīvo padsmitgadīgs skuķis, pie kura tusē vēl daudzi tādi paši bēdubrāļi un -māsas. Meiča sveicinās, neizskatās pēc debīlas, satiekot kāpņutelpā ar pirmo reizi neko nepateiksi. Un tad nu šī kompaška kopš kļuvis silts, tusē uz soliņa pagalmā un labās dzirdamības dēļ vēroju viņus. Šķiet, vienīgās izmaiņas viņu dzīvē ir kurš pirmais šoreiz atlūza un kurš atnesa nākamo trauku. Bļa, nu vai tiešām ir jābūt tā, ka ģimenē uz trim bērniem 1 zābaku pāris un skola 10km kājām un no lauka darbiem brīvajā laikā to var apmeklēt, pa ceļam no bada diršot zem dadžiem un ar to lapām atslaukoties ? Nu ko vajag šitiem ņergām - psihologu vai kārtīgu aperkotu ? Vieni mazotnē kļūs par korporatīvajiem gnīduļiem, kuri rāpsies, rāpsies un beigās tak ierāpsies kautkādas sūdainas nodaļas vadītāja krēslā, lai vairotu kopējo nekompetences līmeni. Otri tupīs kāpņu telpās un uz soliņiem, gatavojoties savam liktenim - kļūt par elektorātu, kura zilais sapnis - mājas kinozāle un kautkāds pārkruts telefons - ir nopērkami vienā veikalā, maksimā ar 3 iksiem. Trešie, jā, vēl ir trešie, tie kuri stāsies partijās, bet tas ir atsevišķs stāsts, tāpēc neņemsim tagad vērā.
Var jau būt ka es slīgstu vecuma marasmā, kad viss bijušais liekas košāks, resnāks un stingrāks, bet man liekas ka nupat jau iet galīgi slīpi un nākotnē mēs būsim pārlaimīgi, kad te iebrauks izglītoti ķīnīzeri un indieši, jo pamatiedzīvotāji būs šmigā un darba emigrācijā.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |