DL: Runājot par žēlabām, ko Tu teiktu par savu attieksmi ?
BT: Pie pakaļas. Sāc žēlot sevi un vari e-šopā pasūtīt zārku. Patiesībā cilvēks ir neticami izturīgs, neviens kaprona falls netur līdzi. Kad apstākļi saasinās tiktāl, ka nav nekādu citu iespēju kā darīt vai gulties zemē, tad atveras tādas rezerves, ka pēc tam pats brīnos - no kurienes tas ? Ja esi dzirdējusi par cibiņiem, tad vairums no tiem izsmalcinātos veidos ņaud, žēlodami sevi, savas bulciņu vārdzinātās pakaļas un pakaļas no savām frendlistēm. Palasi kādreiz, pamācoši. Un vēl...laiks. Kad tā nav, tad pēkšņi atklāj, ka to var pastiept. Un kad nav koncepcijas, nav poņas ko gribi izdarīt un klusībā vēlies inteliģenti staipīt galu, līdz beidzas spēks un vēlme un iekrīti caurā miegā gaidīt jaunu dienu. Nu, es esmu tāds pats staipītājs, šobrīd man ir paveicies ar lietām un cilvēkiem, kas man apkārt, apstākļiem un pārējo. Var jau būt, ka tas ir unikāli, tāpēc - paldies. Tas nav Tev, nē, tas ir saprātīgajam okeānam mums apkārt, varbūt tomēr arī Tev, jo visi mēs esam tajā zupā iekšā. Eu, paga....nupat pa rādio dzirdēju reklāmu (zini, reklāmas mani interesē, kā parādība par sevi) - pērciet kautkādas firmas mēbeles un esiet laimīgi, gaiši un saskanīgi. Bet es žurnāla lasītājiem novēlu - beidziet staipīt galus un esiet laimīgi, gaiši un saskanīgi.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |