Laikam jau arī tev, anonīmais lasītāj, ir gadījies sajust šo skumju paveidu, kuras piemeklē pēc labi pavadītas brīvdienas un klusi atgādina, ka patiesībā tu neesi tu un tavas izjūtas arī nav tavas. Un kļūst žēl laika, kas nav veltīts kādai nesteidzīgai sarunai. Gribētos vairāk atklāties, ja kāds to gribētu dzirdēt. Tu atceries sevi un draugus pirms gadiem desmit-piecpadsmit - toreiz nebija naudas, bet bija laiks; un tēja organismam sniedza visu nepieciešamo. Un arī šodien tu visu atceries, bet tas vairs neesi tu un tas nav par tevi. Un šodien nav laika, un laikam nav daļas ne gar tevi, ne mani. Un vai mums ir daļa vienam par otru ? Šī sajūta, ka cilvēki ir varbūt pat vientuļāki, nekā salas okeānā, liek meklēt kārtējo veidu, kā aizmirsties.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |