![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
19:12
Man piemīt rakstura īpašība, kas mani pašu besīgi izved - reizem es katastrofāli nespēju formulēt domu. Man ir pilnīgo po, ko par mani domā augšas zeņķis un viņa parenti, es pēc tam jau sev noformulēju ka šamaņi ir saudzīgāki pret kaimiņiem aiz sienas, pret kuriem man nav nekāda naida. A ko darīt - kur mežu cērt, tu skaidas lido. Patiesībā arī tika panākts tas, ko vēlējos - sranajai kinozālei augšā iebubinoties skaļāk, es pagriezu skaļāk savu nožēlojamo mūzikas kastīti, kura neskatotos uz visu, spēj iekustināt 40gadīgos paneļus un panākt adekvātu atbildes reakciju.
Pēc tam, locot iekšā vakardienas plova un kjanti pārpalikumus, ar bijušā psihologa skatījumu novērtēju situāciju - galvenais ir panākts - izveidots noturīgs psiholoģiskais enkurs un tas ir ļoti labi. Galvenais - tāpat kā Pavlovam ir jābūt pacietīgam un konsekventam - kinozālei ieskanoties skaļāk par nosacīto diskomforta līmeni man ir jāslēdz iekšā konkrētā Black Sabbath dziesma un panākot līdzsvaru skanējumā, jāpāriet uz šamaņiem, kuri tiek pieklusināti, līdzko zellis vēl vairāk pieklusina savu šarmanku. Starp citu, ēst plovu ar pirkstiem, paviļājot kumosus smalki sagrieztos zaļumos ir daudz patīkamāk, nekā ķeksēt ar karoti - dakšu es nemaz nepieminu. Un pirms paņemt glāzi, noslaucīt taukainos pirkstus bārdā līdz saules pinumam kā baķuškam. Nu labi, par pēdējo es muldos.