Bija atnākuši vietējie jaunieši, puikas un meitenes melnās drēbēs, melniem matiem un melniem zābakiem kājās. Meitenēm tie zābaki gari, līdz ceļiem. Nu un uzraksti uz maikām (inspired by martcore) visādi. Vienam "SLAYER" uz krūtežas. Sieva prasa, vai tad viņi tos klausoties. Manuprāt, viņš sleijerus ne reizi nav dzirdējis - vienkārši krekls melns un uzraksts iespaidīgs. Nu, ja kļūdos, tad puisim pieci.
Klausoties vijoles skaņās un skatoties ka pārējiem viņu dramatiskā dzīves pozīcija neliekas distancējoša, melnie jaunieši sāka dancot līdzi, tik ātri vien atgriezās pie krēsliem - lai novilktu zābakus, jo pārējie ar` lēca basām kājām. Kur nu tādos tankos palēksi, tādos labi pie bodes bariņā mīdīties vai varbūt pie mīnmetēja kalnos. Meitenes šņorēja dikti ilgi - līdz celim tomēr.
Acīmredzot, papildus pusaudžu maksimālismam nospēlē lomu tas, ka tajā vecumā viņi ir diezgan paši par sevi - tas kopumā, ne konkrēti par šiem. Neviens neauklējas kā bērnudārzā, pirmo klašu pieskatīšana arī beigusies, augstskolas sesijas nav sākušas un nav arī darba devēja, kas atgriež pie realitātes. Daudz laika, maz pienākumu, bara instinkts = mazgadīgās māmiņas, alko'n'wheels utt. Tādā ziņā skeiteri (tāpēc ka tagad tos biežāk manu) un pārējie pozeru :) sportos iesaistītie tomēr ir pie vietas, jātaupa nauda jaunām vans tupelēm, jāapgūst jauns triks labāk par draugu un nav laika sist pudeles pagalmā. Jebkas, kas patiesi aizrauj, zināmā mērā pasargā.