05:47
Ja ir dienas, kad neiet, tad tāda bija vakar. Vispirms pēc piecelšanās es atlikos uz dīvāna un nogulēju vēl divas stundas un piecēlos ar sajūtu "cirvis paurī". Tad nobraucu vienu pieturu un atgriezos pēc bērna dzimšanas apliecības. Tad PIDā mani pasūtīja, jo nodot sievas pasi bērna ierakstīšanai var tikai pati sieva. Nu ko, ja reiz diena sākas šitā, tad vispirms aizbraukšu uz fotoateljē, gatavam ir jābūt jau no rīta. Tur izrādās, ka kautkas vēl nav izdarīts, būšot pēc stundas. Tad zvana no zobārstiem un skaidro, ka maijā kļūdījušies ar polisi - vārdu sakot, grib lai es samaksāju kešu viņiem un tad ar čeku padusē slāju pie adrošinātāja pēc naudas. Tad zvana no servisa ka mašīna ir gatava, t.i. TA ir izieta, lai arī izmaksas pārsniedz iedomātās reizes 2 - šis ir pozitīvs notikums, bet ar nelielu sitienu pakrūtē. Atceļā pie vienām sāpēm iebraucu fotokantorī, lai nav jānāk rīt - un te es gandrīz vai sāku bļaut uz pieņēmēju. Attīstīts ir, nav ieskanēts, jo - uz cedeles neesot rakstīts ka jāskanē. Nu joprst, vai tad man ir jādara arī pieņēmējas darbs - man pietiek savu kreņķu, galu galā, es maksāju pēc cenrāža un līdz šim viņi ir lieliski iztikuši bez vagara.
Mājas aura, protams, dara savu un viss iestellējas ne tikai ciešami, bet pat ļoti labi - sēņu mērce ir lielisks sedatīvs. Ievēroju, ka es ar grūtībām ēdu ārpus mājas gatavotus ēdienus. Ja tā padomā, tad no šodienas skatoties, tai vakardienai nav nekādas vainas.
upd: varētu likties ka esmu nīgrs īgņa, ja no līdzsvara var izsist šādi sīkumi. Pie vainas ir tā nesaprotamā sajūta, ko nosacīti varētu dēvēt par menstruālo nemieru - kad nekas nav labi un viss kaitina. Domāju, ka es pat nojaušu iemeslu.