No apakšējā dzīvokļa vējš pa atvērto logu ievelk smaku, kas ir nelabāka par piemīztajiem Venēcijas kanāliem, piedirstu pamperu maisu Detroitas nomalē vai Zoļikā, šķebinoša kā nemazgātu ķermeņu asorti mikriņā. Es ietu lejā pateikt lai salabo savus kaucošos krānus, bet man bail no domas, ka būs jākorķē kāpņutelpā. Es saprotu, kāpēc postpadomju valstīs cilvēki tik labprāt pārvācas uz privātmājām. Droši vien ir tak milzīgs atvieglojums, pat ja jānonāk watt inflācijas griezēju saraksta augšgalā.