![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
05:31
Ejot lejā pa kāpnēm, meita kā jau mazi bērni, mīl turēties pie lenteres. Man iekšā valstījās "nu neķeries pie tās lenteres, sazin kas tai virsū, vē, un ja vēl ārā ēdīsi saldējumu", kas reizumis arī paspruka uz āru. Tad kādu reizi mazā roka nosmērējās melna ar šķiet, cigarešu pelniem un lentere automātiski nonāca netīro lietu sarakstā, bet tētis vēlreiz kļuva par gudro tēti, jo zināja taču jau iepriekš, lai arī neuzspieda.
Droši vien mani vecāki arī varētu joprojām pateikt ko tādu, ko es vēl nezinu, bet šī siena, šī nemanot izaugusī virspusējība, kas visu ierobežo ar standarta tēmām...Tādos brīžos rodas velkošā sajūta, cik maz laika ir, un cik tas vērtīgs. Un ka nevajag svarīgās lietas atlikt uz vēlāku laiku, jo tālāk viss var būt savādāk un es nekad neizdarīšu to, ko esmu atlicis.
Dažas dienas pēc notikuma es nejauši atradu zīmi, ko kāds bija atstājis tieši man un kas man šo to izskaidroja.