Prof. Biezpientaures pētījumu centrs - Komentāri

biezpientaure

00:44 - ze naitšift, i vse vse vse

Kāds ir sausais atlikums ? Ilgi domājot, neko nesolīju un vispār gulēju; un beigās cena bija ļoti OK. Katrā ziņā pie mums par 35eur var nopirkt "fotoaparāts SKINA ļoti labā stāvoklī ar kvalitatīvu dermantīna maciņu", nevis rulezīgu kompaktu ar 24mm f2.8, jprst. Un tādi aitemi nav nekāda ikdiena, es domāju ka vieglāk no nipponijas ir atvilkt fuji natura 24mm f1.9, kurš maksā $300 un kurus vēl ražo. Esmu reāli škrobīgs par saviem prinča gājieniem. Tagad varu spaidīt pogas, cerēt ka ar vējbakām slimā meita uz brīdi niezēs mazāk un tomēr aizmigs un mierināties, ka ir lietas, kas man svarīgākas par gadžetu un prieks no dzīves nav iegūstams, tikai saņemot.

Tāpēc uzrakstīšu es...par saviem kaimiņiem. Galu galā, dzīvojam te jau 2 gadus un ir kautkāda poņa kas notiek apkārt. Iepriekšājā dzīvoklī mums blakus dzīvoja duševnije krievu pensionāri, vīrs vojennijs, sieva - mediķe. Ar viņiem mums bija labas attiecības, ne par maz, ne arī par daudz, par tādiem kaimiņiem var sapņot. Ar kaimiņu apspriedām, vai viņa ford sierra izies apskati, bet sievas māsa veda no Indijas grabuļus un mana sieva tos varēja nopirkt pa pirmsveikala cenu, kas ļoti patīkami iespaidoja mūsu budžetu. Bet arī bez grabuļiem viņa ir dikti feina, un nav iekritusi vecuma marazmā. Dzīvoklis aiz sienas piederēja Ždanokai, bet tur dzīvoja laikam viņas dēls un pašu saimnieci pat netiku redzējis, nerunājot par politiskiem disputiem.

Šeit mums blakus dzīvo Eģiks ar sievu un meitu Annušku mūsu meitas vecumā. Mēs sveicināmies, remonta laikā sarunājām kurā laikā meistars neurbs sienas, satiekoties kāpņu telpā vai pie mājas apspriežam bērnudārzus un skrejriteņus, bet ciešāk arī nebrāļojamies.

Nākamajās durvīs dzīvo meiča ar brillēm, viņa vienmēr nāk un iet viena, skumīgi smaida, atņem sveicienu un tas arī viss.

Pretī mums 4istabniekā dzīvo dūšīga sieviete, kurai es atdevu plauktus kurus remonta laikā nesu izmest; viņai esot pķičkas - būšot kur sēdēt. Reiz viņai aizcirtās ārdurvis un kopā ar pusaklo vecīti no pirmā stāva mēs tās centāmies atmūķēt. Kad es piedāvāju tās izlauzt vai izsaukt mūķētāju dienestu, sieviete aizgāja pie draudzenes gaidīt pārbraucam dēlu ar atslēgu. Dēlu es nekad neesmu redzējis. Vistrakāk ir satikt kaimiņieni tuvplānā, jo viņa ir palaidusies slinkumā un diezko nemazgājas.

Tieši virs mums dzīvo pāris ar dēlu skolnieku un viņu īpatnība ir, ka dzīvokli viņi remontē paši un tikai brīvdienās, tādēļ tas ilga pusgadu un kaimiņu es saucu par grāfu Monte Kristo, jo agri no rītiem viņš lupina krāsu un skrāpē apmetumu. Reiz svētdienas pusdienlaikā es palūdzu pārcelt flīžu skaldīšanu uz citu laiku, uz ko ģimene reaģēja ar "tak u nas vesj ģeņ propadajet".

Blakus tiem dzīvo pusaudze ar kautkādiem pieaugušajiem, iespējams, ka vecākiem. Pirms gada, kad pieaugušo nebija, pie pusaudzes nāca draugi un tad bija īsts kaķu nams. Šķiet, es reiz stāstīju, ka vienu draugu kurš cienīja pīpot liftā, saķēru aiz apkakles un paskaidroju, ka tikai izskatos mierīgs. Pusaudze pati sveicinās un liekas jēdzīgāka par tēvu, kurš atgriezies no Īrijas, kāpņu telpā sāka galdnieka darbus.

Tad vēl augšā dzīvo daudzbērnu ģimene, kuru tēvs pa laikam uzņemas kāpņutelpas vecākā pienākumus, savāc naudu un smuki izlīme liftu ar pašlīmējošo plēvi, bet sieva ir ar pārdabiski gludu sejas ādu savam vecumam, vienmēr napomažena, pri pudre un tā. Sievasmāte stāstīja (neizsīkstošs izziņu avots) ka viņi esot kautkādā baptistu biedrībā un savulaik tie esot palīdzējuši ar piķi, lai ģimene varētu apmainīt divīti (man patīk šis rakunčega lietotais termins) uz four rooms.

Pēc aģentūras ziņām, zem mums dzīvo veca tante, kuru es sejā neatceros un viņas mazdēls, kurš strāda par automehāniķi un dzīvo civillaulībā ar kādu sievieti. Reizēm, kad lejā attaisa logus, es aizveru savējos un es ticēju ka viņiem ir 20 kaķi, bet vēlāk jau uzzināju ka tā esot večiņa, kura pati nevarot nomazgāties, pat ne iekāpt vannā. Viņa savulaik neesot mainījusi dzīvokli uz mazāku, lai saglabātu to mazdēlam. Mazdēls nedod piķi večiņai rēķinu nomaksai, reizēm kliedz uz civilsievu un uzgriež mūziku skaļi vēlā vakarā (tas gan ir reti). Nekādi nevarēju saprast, kur skan, pat zondēšana ar ausi pie sienas nedeva pārliecinošus rezultātus, jo paneļmājās skaņa nāk no visām sienām. Sieva teica - augšā, bet es - lejā. Kad es kāpņutelpā paklausījos pie lejas un augšas durvīm, kļuva skaidrs ka diskžokejs dzīvo apakšā. Uz diplomātisko tic-tic pa trubu nagļakā tikai atbildēts ar līdzīgu tuc-tuc. Tad es veicu ap septiņiem palēcieniem, līdzīgi kā sumo cīkstoņi un uzreiz pats nobijos no paneļu vibrācijas. Skaņa momentā noplaka līdz pieklājīgam līmenim un es aizmigu, smaidot kā bērns kurš uzzinājis, ka bērnudārza ludziņā spēlēs lielo, pelēko vilku, nevis jērgaļas kotleti.

Vēl mūsu kāputelpā dzīvo armēnis Tofiks, kurš no rītiem savā pasātā ielej benzīnu no kaņistras. Izrādās, kannu viņš glabājot tagad nelietotajā atkritumu stāvvada otsekā (tiem ir priekšā ir slēgtas durvis un tos izmanto kā hlamušņikus). Cerams, ka Tofika labklājība uzlabosies un viņš pārtrauks eksperimentus ar degvielu, pirms notiks kas nelāgs. Ar kādu džeku no laikam 5ā stāva mēs sveicināmies kopš es viņam izteicu pateicību, ka viņš smēķē kāpņutelpā, nevis liftā, jo pirmo izturēt ir vieglāk nevis otro, un braucot ar liftu - apiet problēmu.

Vispār, labāk ir ja kaimiņi ir feini un satiekot tos, nav jātver pēc piščika vai sirdsdrapēm. Ja kaimiņi ir sūdīgi, tad vieglāk mainīt dzīvesvietu, nekā iedzīvoties vēzī un divos infarktos, mēģinot izmainīt kaimiņus, vai mēģinot atrast karmiskos iemeslus šādiem kaimiņiem. Labi kaimiņi ir jāmīl, jāciena un jācer, ka pirmie pārvāksieties jūs, nevis kaimiņi.