15:59 - bija tāds gadījums
Brauciena pēdējā dienā mūs veda pusdienās uz smalku restorānu. Restorāns bija viesnīcā, viesnīca - ezera vidū. Nokļūt tur no pilsētas var itin vienkārši - ar laivu. Nav jēgas neko īpaši aprakstīt, tikai pieminēšu marmora tualeti ar triju veidu dvieļiem un ausu tīrāmajiem kociņiem. Un to, ka tā bija vienīgā vieta, kur vispār dabūju īstu pupiņu kafiju. Nu, pietiek, paši visu redzēsiet. Gribēju pastāstīt lūk, ko - pēc pusdienošanas sakāpām laivā, lai dotos uz lidostu. Iekāpa vēl divi - viens runāja pa telefonu, otrs stiepa koferi un somu. Kad laiva jau bija ceļā, runātājs kautko vaicāja nesējam un izstiepa roku. Nesējs kautko atbildēja un tajā pat mirklī atskanēja sulīga skaņa - runātājs ar to pašu telefonu, kuru turēja rokā, iebelza otram pa pauri. Nesējs vainīgi nodūra galvu, runātājs telefonā kautko ieburkšķēja un tad pārtrauca sarunu. Mēs blenzām kautkur pils virzienā, itkā nekas nebija noticis, bet laivas vadītājs mierīgi turpināja ceļu.
Morāle:
1. Nav ko aizmirst lietas viesnīcā, ja tev maksā par to, ka tu tās neizmirstu
2. Nemēri citus pēc sevis aka nelien svešā pirtī ar savu veņiku