![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
19:02
Agrie rīti, vēlie vakari un pavasarim raksturīgā gaisa smarža uzvandī sajūtu, ka esmu pa vidu. Gados, sociālajā trepītē, darbā un pārējās lietās. Kautkur šausmās domas, ka ek, vai tad šādi tas beigsies, bet vakaros ātri nāk miegs un ir tāda bezcerības sajūta, gan redzot piedirsto mikrorajonu, gan izlasot teju vai jebkuru darba īmeilu.
Vakar tēvē skatījos uz raudošo cukurfabrikas darbinieci, kura "29 let prorabotala na fabrike, i ķeperj umeju toļko sahar variķ" - jā, gribot-negribot es kļūstu atkarīgs no tā, ko daru. Būtu regulāri jāmaina ne tikai darbavieta, bet arī nodarbošanās sfēra - lai nekļūtu par cukura vārītāju. Bail, tik ērti tupēt siltā ligzdiņā.
Attīstība notiek stresa apstākļos. Komfortabls miers veicina degradāciju. Kad stresa par daudz vai netieku galā - arī slikti. Cilvēks tāda vāra būtne. Labi jūtas tikai noteiktā klimatā, noteiktos apstākļos.