![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
22:02
Nu re, pat pēc pašķidras ķirbju zupas ar kariju smadzeņu gaita iegrozās parastajās mizantropa sliedēs un gribās uzrakstīt par skaistuma kultu. Nu jau ir tik tālu, ka ne tikai grib būs paši skaisti, dzīvot skaistās mājās un audzināt skaistus bērnus, bet nekas slikts arī nedrīkst notikt, jo tas nav skaisti (atcerēsimies Budu, kurš izmainījās pēc pirmā vecā cilvēka ieraudzīšanas).
Raksta mums māmiņa, kas protestē pret vardarbību pasakās (kura papildina ekrānos redzamo) un priecājas par jaunizdotu pasaku krājumu, kurā vilkam neizdodas apēst ne vecmāmiņu, ne Sarkangalvīti, un nevienam netiek uzšķērsts vēders. Skaisto modeļu un uz krīta pirkto dzīvokļu pasaulei tas labi piederas.
Nesen manā redzeslokā nonāca grāmata, kurā autors pēta Grimmu pasaku simbolus. Sarkangalvīte neklausa mātes vēlējumam un noiet no ceļa. Tā klausa vilka aicinājumam lasīt puķes. Vilks nolemj aprīt gan vecomāti, gan Sarkangalvīti. Un kādēļ vilku nenogalina mednieks ? "Tik tumšs bija vilka vēderā". Sarkangalvīte pieliek vilka vēderu ar akmeņiem un tas pats nobeidzas. Tas pavisam pa virsu šļūcot.
Bērni, atšķirībā no pieaugušajiem, pasauli uztverot nevis loģiski, bet tēlaini (cik atminos, loģikas aparāts nobriestot ap 9 gadiem). Tādēļ mammas sajūsma par skaisto pasauli un šausmināšanās par raganas iemešanu krāsnī lieku reizi norāda uz cilvēka attālināšanos no primārās programmas. Es to apzīmēju ar vitalitātes zaudēšanu. Atceramies k/f Fight Club - tur šī tēma bija izmantota. Sajūtas un to aizstājēji. Oi, vroģe Matrikss par to pašu. Jābūt daudzām filmām par šo.