bez_sakars

Vienīgā mūzika, ko šobrīd klausos ir Jesse James saundtreks - nu nevar pārtraukt klausīties, perfekti atbilst noskaņojumam. Un kurš gan skatās, ka 6 reizes dienā...



Jā, un ja vēlies atklāt kaut ko jaunu ievērtē jomi massage un anja garbarek. Man pašam radās nenormālākā atkarība...varbūt tev arī...

Beidzot sagaidīju to mirkli - maijā došos uz antoniju un džonsoniem. Ilgi bija jāgaida, bet tas ir to vērts. Ja vēl NIN izdomās atlidot uz šo galu un Pj Harvey izlīst ārā no alas tad 2009. jau izskatīsies daudz labāk...

Neesmu sniegu redzējis jau vairākus gadus un tad vēl kāds ņem un uzdāvina man
kaut ko līdzīgu šim...


...eh... ko? drīz vairs vispār neko īstu nevarēs piedzīvot?

Eh, kā sacīt jāsaka - tu mani iedvesmoji nedauz uzdancot... (skatīt šeit)

...ja atbrīvo savu sistēmu no uztraukšanās, paveras pavisam cits skats uz visu. Bet tas laikam ir pats lielākais izaicinājums, kāds cilvēkam dots...

Nekas nespēj iekārdināt nogurušu dvēseli
Vēl nesen viss likās esam kārtībā
Nevar sevi piespiest atcerēties lietas, kas sagādājušas ciešanas
Bet tad jau sanāk, ka nav īsti ko atcerēties
Ja ir nesaskaņas, tad vienoties nav iespējams
It sevišķi, ja nav nekā kopīga
Piekāpties nozīmē zaudēt
Sajūta tāda, ka kāds šeit ir lieks
Un vai tik tas neesi tu pats
Iedod palīdzīgu roku tam kurš negaida
Un paskaties, kas no tā sanāks
Just līdzi ir jāmācās
Darīt pāri tu jau māki

...if you ain't got nothing nice to say then don't say nothing...

...viņi centās pieturēties pie principiem, kuru viņiem patiesībā nemaz nebija...

ja bērnība asociējas ar augļiem un saldumiem tikai uz svētkiem un noteiktās devās, tad tagad tas tiek kompensēts pilnībā - veikalā iekšā, pilns grozs un ēd kamēr vai plīsti pušu...

tik un tā vienmēr pāri paliek...

Situācija prasa atrisinājumu
Atlikt nozīmē izvairīties
Saspringums nemazinās
Iekšā kaut kas aug
No kurienes radies aukstums?

Cilvēku ielenkts, taču nejūtu kopības sajūtu
Mēs runājam vienu valodu, taču saprasties nespējam
Piemērošanās noved pie personības krīzes
Būt man pašam nozīmē būt ārpus likuma

Nav jābūt priekšzīmīgam paraugam, lai varētu tam sekot
Ja rīcībai nav loģikas, tas nenozīmē, ka tā nav pareiza
Uzņemoties saistības tu iekal sevi važās
Ir tik viegli būt neīstam un spīdēt kā dimantam
Tu esi spējīgs uz daudz vairāk, kad esi atbrīvojies
Vēl viena glāzīte nenāks par ļaunu

Ir kaut kas liktenīgs katrā fiziskā un garīgā pārākumā. Labāk ne ar ko neatšķirties no saviem līdzcilvēkiem. Trulie un neglītie gūst pārsvaru šajā pasaulē. Lai arī viņiem svešas uzvaras, toties viņi ir glābti no zaudējumiem. Viņi dzīvo tā, kā mums visiem vajadzētu dzīvot,- neuztraucami, vienaldzīgi un bez rūpēm.

O.Vailds

...jau kuro reizi ieraugot suni pie stūres es apstājos kā zemē iemiets, lai pēc mirkļa atcerētos, ka es tak angļu zemē...

...baidos televīzōr, ka tu man šodien neko nepārdevi...un visas tās reklāmas kas tev spiežas ārā pa visām malām vari iebāzt sev...pulti izmantoju kalkulatora vietā...lai izkalkulētu, cik laika paies kamēr cilvēkiem pieleks...

...ja es atkal pirms gulētiešanas izdzeršu pinti ūdens, tad no rīta varēšu nodzēst mini ugunskuru pusotra metra attālumā...ja vispār novilkšu līdz rītam...

Ir lietas. Ir cilvēki. Bet šoreiz runa ies par lietām.
Tātad ir lietas. Bieži vien nenovērtētas, jo kurš gan domā par lietām? Neviens nekad nedomā vairāk kā nepieciešams un ja domā, tad pašreiz droši vien atpūšas vienā no tām mājām, kur nezināmu iemeslu dēļ nevar atvērt nevienas durvis. Un ja kāds mēģinās tās atvērt ar kāju palīdzību, tad drīz vien varēs sevi cieši apskaut ar abām rokām un stāstīt cik ļoti sevi mīl. Un domāt par lietām. Bieži vien nevajadzīgām. Un kāpēc cilvēkiem tās ir. Bet neviens nevar paskaidrot kāpēc ir vajadzīgas nevajadzīgas lietas, it sevišķi šeit, kur katrs dzīvo savā istabā ieslēgušies ignorējot manus kliedzienus un klauvējienus ar galvu, lai pievērstu viņu uzmanību. Toties es atklāju, ka nevajag ne rokas, ne kājas, lai atvērtu durvis. Tās pašas atveras. Atliek tikai ar galvu notrāpīt pa sienā iebūvētu pogu. Un ienāk divi smaidīgi eņģeļi nesot kaut ko tik ļoti pazīstamu, ka nolemju atlikt aptauju uz vēlāku laiku...
Atveru acis un cenšos atcerēties kaut ko. Ieraudzīt visu tā, kā tas bija agrāk. Pirms es pats kļuvu par lietu. Ieraudzīt un satvert. Ierāmēt un pielikt pie sienas. Izjust un ietetovēt šo sajūtu sev dvēselē uz mūžu.Bet es neko no tā neredzu. Nejūtu. Tikai veltīgi cenšos saķert gaisu, noturēt starp pirkstiem birstošās smiltis.Bet varbūt es vēl neesmu pamodies? Aizveru acis. Atveru. Nekā. Viss patiešām ir mainījies. Bez manis. Laikam nebiju pietiekami svarīgs, lai uz mani pagaidītu. Bet kā tiek noteikts svarīgums? Kaut jel es varētu aizvērt acis un rast patvērumu tumsā. Taču man ir bail no tumsas. Mani iemācīja baidīties. Un ne tikai no tumsas. Nekas nav tāpat kā agrāk. Un nekad vairs nebūs. Tātad tā vajag. Un necentīsimies noskaidrot kam. Tas nav mūsu mērķis. Mums tāda vispār nav. Mēs vienkārši rakstam par lietām. Nezinu kā jūs, bet es noteikti.
Tātad ir lietas. Katrai ir sava istaba, sava gulta, un divi mājdzīvnieki, kurus reizēm sauc par eņģeļiem un kuri ierodas tikai tad, ja kāds netīšām uzsitis ar galvu pa sienu. Un visbiežāk tas kāds esmu es. Jo man patīk eņģeļi. Un kaķi. Man bija viens, kuru es ļoti mīlēju un vēlāk nožņaudzu...Laikam tomēr nepatīk. Kaķi. Bet eņģeļi gan, jo vēl nevienu neesmu nožņaudzis. Vienreiz mēģināju un pēc tam ilgi turēju sevi cieši apskāvis.
Viņi dažreiz atļauj man iziet ārpus mītnes, ārpus nama, kurš ir kļuvis par manām mājām, pastaigāties. Tādās reizēs man patīk iedomāties, ka es esmu nezāle. Kāpēc nezāle? Nekas cits man neienāca prātā, jo nezāles neprot domāt. Bet es esmu viena riktīga nezāle. Ja jūs man atļausiet tā domāt. Un necentieties mani pārliecināt, ka tā nav. Jums nekas neizdosies. Jūs šeit nav. Es esmu. Nezāle. Taču arī nezālēm gribas ēst, tāpēc dodos atpakaļ uz savu kambari. Un pa ceļam minu kas atrodas aiz tā durvīm. Dažādībai. Dažreiz sanāk uzminēt, taču reizēm jāsāk domāt vai es neesmu drīzāk dārzenis, nevis nezāle. Šoreiz man veicas. Uzminēju kur atrodas pods, gulta un durvis. Es pasmaidu. Nekas nav mainījies. Neviens nemainās, kamēr nav spiests to darīt, bet visi domā, ka mainās tāpēc, ka grib. Un cik cilvēku vispār zin ko viņi grib? Par maniem kaimiņiem nemaz nerunāsim. Viņi vienmēr kaut ko grib, tikai nespēj to izteikt ar vārdiem, tāpēc dauza savas galvas pret sienu un neļauj man domāt. Par lietām. Bet lietas ir. Es to zinu. Svarīgas lietas, kuras neesmu pateicis un droši vien šoreiz arī nepateikšu, jo man patīk klusēt. Es neteikšu neko. Lai citi runā. Es runāšu tikai tad, kad nebūs jāsaka nekas svarīgs, kad varēs runāt par neko un nejusties seklam, kad varēs pasmieties par sevi un nesajusties kā sūdam. Un kamēr es tā klusēju, skatos spogulī, pasmaidu un pēc paraduma sašķaidu to ar pieri, bet tas nav svarīgi, jo es nepiesārņoju savu galvu ar svarīgām lietām. Tādu nemaz nav. Mēs tās izdomājam. Iestāstam citiem un tad aizmirstam. Un tad kādreiz atkal tās izdzirdot mēs skaļi smejamies, jo skaļi smieties ir veselīgi. Tāpēc visi vienmēr un visur smejas. Tu kaut ko pasaki, visi smejas. Nesen nama pārvaldniekam pateicu, ka esmu nezāle un viņš skaļi smējās. Eņģeļi arī. Man arī uznāca smiekli, jo viņi smieklīgi izskatījās. Un tā mēs visi smējāmies. Nezinu cik ilgi. Es jau sen esmu pazaudējis laika izjūtu, jo pārāk daudz domāju par kaut ko citu. Iespējams par lietām, bet kurš gan to var pateikt? Neviens jau nekad manī neklausās. Varbūt tāpēc, ka man nekad nekas svarīgs nav sakāms. Laikam vienreiz būs jābeidz runāt par lietām.
Runāšu par cilvēkiem...

Ne griba, ne nodomi nevalda pār dzīvi. Dzīve ir nervu un miesas šūnu jautājums, tajās dzimst mūsu domas un neprāta sapņi. Jūs varat justies stiprs un spēcīgs...bet istabas vai rīta debess nejaušs kolorīts, kāda sevišķa, jums tīkama smarža, ar kuru saistās dīvainas atmiņas, neviļus rastas rindas no aizmirstas poēmas, kāds opusa fragments, ko sen vairs neesat spēlējis,-lūk, no kā atkarīga mūsu dzīve, Dorian. Mūsu jūtas rodas neatkarīgi no mums.

Un tā es izgāju paskatīties uz šo brīnumu. Bet brīnuma nebija. Saules arī. Tās vietā debesīs atradās liela elektriskā spuldzīte - gluži tāda pati kā manā istabā. Un tas bija tikai sākums. Tanī vietā kur vakar bija skaista pļava vairāk nebija nekā. Tikai kaut kāda bezveidīga masa. Koki, jums to vajadzēja redzēt, izskatījās pēc zemē iespraustām cilvēka rokām, kas izstiepušās pret debesīm sauca pēc palīdzības. Man krūze izkrita no rokām, taču nebija nekāda trokšņa. Es iekliedzos, bet skaņas nebija. Es nesapratu, kas notiek. Es kritu panikā. Gribēju ieskriet atpakaļ mājā, taču nevarēju pakustēties. Es biju paralizēts. Bija tā, it kā visa pasaule būtu apstājusies. Es gaidīju, taču jutu, ka laiks neiet uz priekšu. Un tad es ieraudzīju roku. Vislielāko roku pasaulē. Tā nāca no augšas. Un tā visu laiku kustējās un kaut ko darīja. Tikai vēlāk es sapratu, ka tā veidoja manu apkārtni.
Atkal sāka parādīties pļava, koki sāka izskatīties pēc kokiem un galvenais - saule. Es atkal redzēju sauli. Tad es zaudēju pamatu zem kājām. Mani kāds pacēla. Es tuvojos debesīm. Un tad es ieraudzīju to, ko es nekad nebūtu gribējis redzēt. Lai kur es paskatītos, visur bija kvadrātveida kastes, kuru iekšpusē bija dažādi pasaules gabali. Dažās kastēs bija pilsētas, dažās lauki, tādi paši kā manējie, dažās salas. Un tur staigāja maziņi cilvēciņi un tur bija liels troksnis, un tur bija dzīve.
Es paskatījos uz leju un ieraudzīju savu skaisto, mazo lauku nostūrīti ieskautu kvadrātveida kastē. Izrādās es dzīvoju kastē. Un saule par kuru es tā katru rītu jūsmoju bija tika vienkārša spuldze...

Tagad atceroties to visu, es nevaru pateikt vai tas patiešām notika vai nē, varbūt es sapņoju. Tadad atkal ir saullēkts, es dzeru tēju, pūš patīkams pavasara vējš, putni dzied savas dziesmas. Es paskatos uz augšu, it kā meklējot atbildes, bet ieraugu tikai skaistas, zilas debesis...

Es atslēdzos un dodos paklaiņot pa tavu sapni. Es neko nemeklēju, man nav ko meklēt. Man nav mērķa. Vienkārši kaut kur iet un kaut ko atrast, vai arī nekur neiet un neko neatrast. Vienkārši sēdēt un gaidīt kamēr mani kāds atradīs un izdomās ko ar mani darīt. "Vai neko nedarot ir iespējams kaut ko izdarīt?". Lietderīgi pavadīts laiks neko nedarot. Nevienam nav nodarīts pāri, lai gan arī to var apšaubīt.
Bet sēdēt ātri apnīk, notikumi negrib attīstīties, ja tos neattīsta un man nākas to darīt, bet ko? Iesākumam vienkārši iešu. Tas jau ir daudz. Mainās apkārtne, mainās vide, mainās sejas izteiksmes, mainās jūtas. Tas jau ir daudz. "Interesanti kā cilvēks dzīvotu, ja nezinātu kā viņš izskatās?". Bet labākajā gadījumā tu vari tikai uz kādu laiku to piemirst, tad tev tas tiks atgādināts, daudzos veidos.
Bet es tik eju. Vēl joprojām nezinu kurp un ko darīt, bet apstāties nozīmē apstādināt visu. Es labāk eju. Domāt var vienmēr un visur. Stāvot vai ejot vai guļot, bet tas noteikti nav mans mērķis. Tam jābūt kaut kam, nezinu, kaut kam. Bet redzu, ka domas novērš manu uzmanību, vēl palaidīšu kaut ko garām, tad nu gan nebūs labi, tad nekas nenotiks un es nekad par to neuzzināšu. "Bet vai maz ir iespējams izmantot visas izdevības?". Liekas ka nē, jo no katras rīcības rodas sekas un pamats nākošai rīcībai, bet bezgalībai nav beigu. Es gribu saskatīt jēgu manai iešanai, lai gan tas ir tavs sapnis un es nemaz nezinu, ka tajā esmu, tāpēc man nekur nav jāiet un nekas nav jādara. Tik un tā viss ies savu gaitu un viss notiks un vēlāk tu man pastāstīsi ko es darīju. Un es tev pateikšu vai tā ir patiesība. Jebkurā gadījumā apturēt pasauli nevar neviens...